Francijas ticības karu laikā, 1594. gada martā pēc ekspedīcijas korpusa virspavēlnieka Žuana de Agilas (Juan del Águila, 1545.-1602.) rīkojuma 400 karavīru Tomē Paredesa (capitán Don Tomé Paredes) vadībā ieradās Roskanvelas (Roscanvel) pussalā starp Kamarē līci, un Brestas ostu sāka būvēt fortu - tā artilērijai bija jākontrolē praktiski visu Brestas akvatoriju, attiecīgi, liedzot Anglijai un Francijai sūtīt Brestai palīgspēkus pa jūru. Briti, to uzzinājuši, ne pa jokam satraucās, jo labi saprata, ka militārā situācija krasi mainīsies viņiem par sliktu, ja spāņu nodoms izdosies. Kā nekā Bresta būtu ideāla jūras kara bāze priekš Armada Española, no kurienes tā, pateicoties valdošajiem rietumu vējiem, varētu brīvi palīdzēt īru dumpiniekiem, savukārt Royal Navy šī paša iemesla dēļ nespētu ostu bloķēt.



Pēc pāris dienām ieradās spāņu eskadra, atvedot cietokšņa artilēriju, munīciju, furāžu, strādniekus, instrumentus un, galvenais, inženieri Rohasu (Cristóbal de Rojas), kas spēja 26 dienu laikā uzbūvēt ar 32 lielgabaliem (6 un 16 mārciņu kalibra) bruņotu un 2 bastioniem nostiprinātu un zemes valni apjoztu fortu, ko nosauca "Fuerte del León" (mūsdienās: "La Pointe des Espagnols").


Vēlāk uz vecajiem pamatiem tika uzbūvēts jauns forts, jo aplam jau nu izdevīga vieta ir.

Novembra sākumā no Morlē turp devās barona de Molaka (Sébastien, marquis de Rosmadec, comte de la Chapelle, baron de Molac, 1567.-1613.) 3000 vīri, lai pārņemtu kontroli pār zemesragu. Pie Landerno tiem pievienojās Džona Norisa (Sir John Norreys) angļi - 300 arkebuzieri un 400 reitari, bet no Brestas tiem palīgā devās pilsētas mēra Redē de Rē, Surdī senjora (René de Rieux, seigneur de Sourdéac, 1548.-1628) 1300 karavīri, pilsētas milicija un Martina Frobišera (Sir Martin Frobisher, 1539.-1594.) 700 angļu jūrnieki u.c. palīgspēki. Kā vēsta vikipēdija, kopā forta aplenkumā piedalījās 9100 vīru (3000 French infantry, 2000 English infantry, 3000 French cavalry, 400 gentlemen, 700 English marines), kuriem vajadzēja sagraut 400 vīru lielā garnizona pretestību (forta garnizonu veidoja 3 kastīliešu tercijas, t.i. 300 kājnieku, kā arī apbruņotais civilpersonāls).

11. novembrī protestantu spēki ieradās forta apkaimē un sāka rakt tranšejas un būvēt redutes, lai uzstādītu savus 12 aplenkuma lielgabalus, savukārt no jūras to sāka bombardēt franču hugenotu un angļu karakuģi. Pēc četrām dienām, kad bija sabrukusi lielākā daļa zemes vaļņa un forta sienās jau izsisti robi, aplencēji devās triecienuzbrukumā - kauja ilga 3h, līdz uzbrukums tika atsists. Pie tam trāpīgs spāņu bombardieris trāpīja franču baterijas pulvera krājumā, to detonējot un uztaisot tādu uguņošanu un līķu kalnu, ka pat Švarcenēgers skaudībā ietu maliņā nervozi uzsmēķēt. Paredesa pat veica veiksmīgu pretuzbrukumu ārpus forta, sagrābjot 3 lielgabalus. Zaudējuši vairākus simtus kritušo un aizsūtījuši pie tēviem veselus 11 spāņus, sabiedrotie atkāpās uz Brestu, kur pārformēja spēkus un papildināja furāžas krājumus, savukārt spāņi izmantoja atelpas brīdi, lai mēģinātu kā nebūt salāpīt forta sienas. 18. novembrī plkst. 9:00 no rīta sākās nākošais sabiedroto uzbrukums. Ap pusdienlaiku no artilērijas grāvieniem neviens neko neredzēja, bet forts ietīts tādos pulvera dūmu mākoņos, ka nevarēja redzēt tālāk par pāris metriem - pēc visa spriežot tur nevienam nevajadzēja būt dzīvam, - taču doni turējās braši. Divu dienu laikā garnizons atsita trīs triecienuzbrukumus (no kuriem vienā krita garnizona komandieris), beigās paliekot praktiski bez munīcijas. Kustēties spējīgi bija vairs tikai aptuveni 100 vīru. 22:00 vakarā pie vārtiem parādījās protestantu parlamentārieši ar baltu karogu, aicinot garnizona pārstāvjus uz pārrunām.
Kad spāņi pavēra vārtus, lai ielaistu parlamentāriešus, tajos ielauzās zem forta sienas grāvī paslēpušies protestanti un sākās asiņaina tuvcīņa forta pagalmā, pēdējā tercija spēja zem ienaidnieka uguns izveidot karē un atsita visus uzbrukumus līdz pēdējam vīram. Dzīvi palika 9 spāņi, kas ievainoti sabrukuši un aprakti kritušo biedru kaudzē, savukārt vēl 5, piespiesti pie kraujas malas, ielēca okeānā.

Uzbrucēju zaudējumi bija visai baisi: aptuveni 3000 kritušo un tikpat daudz vēlāk miruši no ievainojumiem (kā vienmēr, skaitļi variē, atkarībā no tā, kura puse tos pasniedz), t.sk. maršals Liskē, kapteiņi Frobišers, Lezīrs, Kerdunē, Lestregā, Daudelss. Tādas dienas.