Nuss, par viedumu es neminēju ne vārda - to tu nu piedēvē, - tikai par to, ka lietas sauc īstajos vārdos. Un tieši tas man patika, tipa Kokalis (vai Šlesers, jebšu kāds cits mums labāk zināms "dzīves praktiķis") pie alus kausa ar dzelžainu pārliecību, tipa, "varat te fantazēt ko gribat, kā teorētiski jābūt, bet lietas strādā tā, kukuli jādod tam, jāsarunā ar to un tad viss notiek - un es esmu tam dzīvs apliecinājums".

Bet iespējams, ka man gluži vienkārši kopš bērnības ir nepatika pret dubultvalodu (Ārendte iesāka šo tēmu aplūkot, bet, šķiet, neturpināja, kā dubultvalodas tradīcijas attīstās un top leģitīmas arī posttotalitārajā pasaulē) un es nekādi nespēju to pieņemt kā normu. Tā jau mana problēmiņa. :)