Vairs neatceros to grāmatas nosaukumu, bet tā bija vēl krievu laikos izdota no angļu valodas tulkota grāmata par problēmu risināšanas metodēm. Tur bija stāstiņš, kā kaut kādi pētnieki bi aizbraukuši uz vienu austrumu valsti risināt nabadzības jautājumu. Pētnieki bija ātri noskaidrojuši, ka ģimenēs dzimst ļoti daudz bērnu, un to izaudzināšana paņem ģimenēm daudz resursu. Ja samazinātu bērnu skaitu līdz nelielam, varētu katram dot labāku izglītību, da i paši varētu iekrāt vairāk un dzīvot ja ne turīgāk, tad vismaz mazāk nabadzīgi. Pētniekiem šķita, ka šie ir nabadzības iemeslu atklājuši un sāka probzu risināt, propagandējot visādas dzimstības ierobežošanas, ģimenes plānošanas, piedāvājot bezmaksas prezervatīvus un mēģinot vēl visu ko. Bet atsaucība un rezultāts nulle. Vietējie pilnīgi ignorē labi domātos mēģinājumus. Pirmais secinājums - vietējie dvieļagalvas ir pilnīgi stulbi. Bet viens no pētniekiem tomēr aizdomājās līdz patiesajiem iemesliem. Valstī nav nekādas sociālās nodrošināšanas sistēmas un pilnīgi nekādu pensiju. Iekrāt pensijai arī nav nekādu iespēju, tjipa tik daudz nesakrāsi. Vienīgais vecāku materiālais nodrošinājums vecumdienās ir ka bērni kopīgiem spēkiem uztur savus vecākus. Ja ģimenē ir maz bērnu, vecumā jācieš trūkums, un no šāda viedokļa skatoties, tipiskās ģimenes daudzie bērni nav vis stulbums, bet gan pilnīgi racionāla rīcība.
Vot tāds aptuvens atstāsts.