Attieksme ir ļoti cilvēcīga, draudzīga, pat čomiska. Tipa: nu saproti taču, ka tas mūsu lielākais klients - ja viņi atsakās no mums, tad uzņēmums ja ne bankrotēs, tad noteikti smagi cietīs! Tas taču mūsu visu labā! (Vo mūsu dižpacientu mārketinga galvenā vecene, tā lūk brutāli savām darbiniecēm paziņo, ka kas nestrādās līdz 23:00 vakarā, tā tiks atlaista, un mācību atvaļinājumā neviena neies kādu tur diplomdarbu rakstīt, jo te ir privātuzņēmums un kaut kāda sūda LR likumdošana viņai pie vienas vietas - un dodas sniegt interviju kādam DB vai Lilit, kur šo slavē kā sievietes-uzņēmējas piemēru) - Un tu cilvēks sakod zobus un virpo. Neviens jau ar pātagu aiz muguras nestāv un rokas nelauž. Vienkārši tāds tas modelis un viss. Normāli. Tikai dažkārt bēdīgi kļūst, kad iedomā par visu neizlasīto, neredzēto, neizrunāto, kas dzīvē aiziet garām, virpojot cenu lapales, kuras pēc pāris dienu aprites aiziet uz Getliņiem. Tb drīzāk vaina ir nevis modelī, bet franču humānistu izdomātajā indes pilienā par "cilvēka cienīgu dzīvi", "pilnveidošanos", "individualitātes attīstību" u.tml. lietām, kas traucē pieņemt realitāti kāda tā ir.

Da jods viņu zina, vai atlaistu, jebšu neatlaistu. Akurāt pirms mēneša manu kolēģi atlaida, kad šis paziņoja, ka nav savu brīvo laiku nevienam pārdevis un negrasās to dāvāt kādam tā biznesa attīstībai. Draudzīgi šķīrās. Nākamajā dienā vakance bija aizpildīta (tie laiki, kad datorgrafiķi bija reti rodami un cienījami, sen pagaisuši vēstures miglā).