Man rodas sajūta, ser, ka sākat skaldīt matus jau novirzoties no tēmas, izmantojot klasisko sofistu metodi: uzdot jautājumus tik ilgi, kamēr atbildētājs sapinas atbildēs. ;) CItādi sanāk kā XVII gs. postulējot, ka nav pamata apšaubīt pirmo 2 kārtu prasmi pārvaldīt valsti, jo trešā kārta nekādi nav demonstrējusi šīs prasmes (demagoģiski izlaižot apstākli, ka tai nav bijusi iespēja šīs presmes demonstrēt, jo tās pārstāvji nekad nav bijuši pie varas stūres). :))

No humanitārajiem tā uz skaitli 3 varu nosaukt tikai divas personas - Vīķi-Freibargu un Kalnieti, - no kurām pirmā ir izglītota šajā sfērā, bet otrā manuprāt nē (de iure jā, taču subjektīvi es neuzskatu izstāžu kuratora un muzeju ekspozīcijas iekārstošanas specialitāti par augstāko akadēmisko izglītību). Tb par humanitārā "rasklada" pārstāvju darbību politikā nevaru spriest.

Tā pie sevis man šķiet, ka Latvijā vispār nav augstākās humanitārās izglītības. Nu nevajadzēja padomju laikā humanitārajās disciplīnās neko vairāk kā pedagogus, tad nu arī tāds tautskolotāju līmenis bija (atšķirībā no eksaktajiem, kuru specialitātes gan varbūt bija lietišķi orientētas un šauras, taču kas patiesi mācījās un sniedza labus rezultātus - pēc tiem bija valsts pieprasījums). Attiecīgi nav mācību spēku, nav akadēmiskās vides. It kā ir, taču krietni zemāk par ideālo, tb mūsu doktors ir tāda laba Oksfordas maģistranta līmenī, maģistri - visai vidēja bakalaura līmenī, bet bakalauri - viduvēja privātās vidusskolas absolventa līmenī (protams, ir izņēmumi, bet es par kopainu runāju).