Savulaik pastrādāju Somijā - tikai tolaik par to neaizdomājos, - iebrīnīju, ka šie nebūt nav īpaši čaklāki. Strādā stundu ziņā pat mazāk. Tikai liekas kustības neveic. Šobrīd mani aizvien vairāk kaitina (vecuma neiecietība) tas, ka tai biznesa vidē, kurā es darbojos, savi 80% enerģijas aiziet tvaikā, lai svilptu, un tikai 20% enerģijas aiziet, lai darbinātu lokomotīvi un dotu sauso atlikumu. Tb pat nevajag čaklāk, vajag bez liekām darbībām. Un uztrauc, ka liela daļa nespēj atšķirt lietderīgu darbību no nelietderīgas, uzskatot, ka ja skrien un kaut ko kur haotiski šurpu turpu nēsā, tad tā jau ir darbība. Uztrauc, ka esmu samaketējis cenu avīželi jau pirms nedēļas, aber pēdējo nedēļu un turpmākās dienas mainu kādu produktiņu vietām, jaunkundzes izdomā jaunus tekstiņus utt. Tb vesela cilvēku brigāde strādā 10h diennaktī pie projekta, kuru sen vajadzēja palaist ražošanā un ķerties pie nākošā. Atvaļinājumā neviens netiek, strādā neapmaksātas virsstundas, aber jēgas ta nav no tā visa. Un tad brīnās, ka pat visādi tur spāņi un franči, kas nebūt neiespringst uz darba stundu palielināšanu, gala rezultātā uzmeiko kudi vairāk. Tb man sajūta, ka ne slinkumā, vaina, ben nespējā loģiski sakārtot vēlamo darbību ķēdi un nedarīt lieku.