Mazliet par cepurēm, jeb Dienvidāfrikas Republikas armijas 31. bušmeņu bataljona ērkšķiem kaisītais ceļš, līdz dabūja sev tīkamu galvassegu.

Bataljona kauju ceļš sākās vēl portugāļu dienestā t.s. Aizjūras karā (Guerra do Ultramar; 1961-1974) Angolā, kurā kā izcili krūmāju pazinēji un pēddziņi, bušmeņi veidoja Portugāles valsts drošības direktorāta DGS (Direção-Geral de Segurança) speciālo uzdevumu vienības. Nēsāja t.s. flečas (flechas) - viegla kamuflāžas auduma "naģenes" ar pakauša sargu, kas atšķīrās no portugāļu kadru vienību beretēm un baretēm 2C.

Pēc portugāļu kolonizatoru sakāves Angolā, bušmeņu lielākā daļa migrēja uz rasistisko Dienvidāfrikas Republiku, jo nerasistiskajā Angolas demokrātiskajā republikā afroāfrikāņi uzsāka bušmeņu kā rasiski nepilnvērtīgu ļautiņu genocīdu.

DĀR bušmeņu karavīri špacierēja jaunās uniformās ar melno kraukli kā bataljona emblēmu. Galvassegas gan modificēja, piemērojot sausākam klimatam - paši šuva t.s. bonijas (bonnie cap), - pret ko nekādi neiebilda bataljona komandieris Linfords (Delville Linford). Diemžēl bataljonu iemīļoja ainspicēt, kā Linfords politkorekti atmiņās raksta, "gudri ļaudis no Pretorijas", kuriem galvenais bija karvīru izskata atbilstība reglamentam, nevis piemērotība darbībai (armijas naģenes bušmeņi atsacījās valkāt, jo tās traucējot saklausīt trokšņus). Tā no nācās ieviest dubultas galvassegas, proti, kā ieradās kārtējā augstā inspekcija, bušmeņi rāva no kabatām ārā armijas keponus, bet kā inspekcija aizbrauca, lika galvā savas bonijas. Diemžēl neiztika bez kaudzes rājienu, līdz Linfords atrada risinājumu.

Proti, Pretorijā, kārtējo reizi izsaukts "uz paklāja", gaitenī esot sastapis kolēģi no cita pulka. DĀR Zemessardzē bija dažādi teritoriālie pulki, kam bija ļautas novirzes no nolikuma, ņemot vērā etnisko izcelsmi. Tā nu brašo skotu pārceļotāju tālie pēcteči lepni nēsāja savas tradicionālās "laiviņas" (Glengarry), un neviens šos netramdīja. Bet tās nu aplam līdzīgas bušmeņu bonijām! Atgriezies daļā, viņš uzreiz piesaistīja projektā pāris etnogrāfus, kas vazājās pa tuvējām bušmeņu apmetnēm, un ķērās pie teorētiskās daļas izstrādes. Pēc laika Pretorijā uz virspavēlnieka galda nogūla solīds pētījums par bušmeņu galvassegu nozīmīgumu tradicionālajā dzīvesveidā, un tika saņemta atļauja turpmāk bušmeņiem oficiāli nēsāt bonijas "bez tartana raksta".

Stāsta jēga? Nu nekāda. Ja vienīgi redzam, cik noderīga dažkārt ir etnogrāfu un vēsturnieku sadarbība ar bruņotajiem spēkiem.
P.S.
Kā bušmeņiem klājas mūsu dienās, nav ne jausmas. Aizdomas, ka neko labi, jo pēc rasisma aizliegšanas DĀR, tie afroāfrikāņu etniskajā hierarhijā atkal nonāca pašā apakšā kā rasiski nepilnvērtīgi.