Vilfreds Pareto (Vilfredo Pareto; 1848-1923) 1906. gadā, pētot ienākumu un bagātību sadalījumu, konstatēja, ka 80% bagātību pieder 20% iedzīvotājiem. It kā nekas īpašs. Pēc tam, analizējot citu valstu ekonomiku, viņš konstatēja, ka šāds procentuālais sadalījums ir pārsteidzoši līdzīgs virsur, neatkarīgi no valsts politiskās iekārtas un ekonomikas līmeņa. Vēl parakās, un šo procentuālā sadalījuma principu, ko nu dēvē par "Pareto principu", konstatēja praktiski visās sfērās, piemēram:
- 20% spējīgi uz uzņēmējdarbību, bet 80% labāk jūtas kā darba ņēmēji;
- 20% apģērba, kas atrodas skapī, tiek vilkti 80% gadījumu;
- 20% ir lasītpratēji, bet 80% ir funkcionālie analfabēti;
- 20% no mācību grāmatas lapaspušu satur 80% no nepieciešamās informācijas;
- 20% skolēnu ir motivēti mācīties, 80% apmeklē skolu vien tāpēc, ka pieaugušie liek;
- 20% produktu, ko lietojam pārtikā, rada 80% tauku;
- 20% mobilā tālruņa numuru tiek lietoti 80% zvaniem;
- 20% darbinieku paveic 80% darba;
- 20% darbinieku rada 80% problēmu;
- 20% produktu dod uzņēmumam 80% peļņas;
- 20% klientu dod uzņēmumam 80% peļņas;
- 20% pārdevēju rada 80% peļņas;
- 20% no reklāmas izdevumiem dod 80% no ieņēmumiem;
- 20% pacientu iztērē 80% no valsts veselības budžeta;
- 20% noziedznieku paveic 80% no visiem noziegumiem;
- 20% regulāro izdevumu patērē 80% tavas naudas;
- 20% autovadītāju izraisa 80% no visiem satiksmes negadījumiem;
- 20% mājas lapu piesaista 80% interneta lietotāju.
Protams, proporcija 8:2 nav akmenī cirsta, nobīdes 5-10% amplitūdā iespējamas vienmēr, taču pats princips visnotaļ universāls. Tā nu māte daba mūs iekārtojusi, un visi mēģinājumi ko mainīt, nav vainagojušies panākumiem.