Internetā klīst tāds populārs mems: "Priekšā iet veci un vāji vilki, bars pielāgo savu tempu viņiem, par tiem rūpējoties". Realitāte atšķiras no šī feika. Ja kāds vilks atpaliek, tad atpaliek, bars tam nepiemērosies. Jo ja piemērosies, tad ies bojā visi - cits bars tiks pie pārtikas ātrāk, šiem paliks vien atliekas un eksistences vilkšana pusbadā.

Viena vecuma grupa, viena skola, viens mācību priekšmets (šajā gadījumā vēsture) un viens skolotājs (tātad identiski apstākļi, attieksme, metodika un pārbaudes darbi). Tad kāpēc gan katrai klasei vidējais vērtējums tik krasi atšķiras? Pārbaudes darbā 8a vidējā atzīme ir 5,54, 8b - 6, 8c - 6,69, 8d - 5,78.

Vienīgais mainīgais faktors ir skolēnu komplektācija klasēs: čaklo un sliņķu īpatsvars katrā klasē atšķirīgs - kur vairāk slaistu, tur zemāks ne tikai vidējais vērtējums, bet mazinās arī čaklo sekmes. Un otrādi. Tas visai pašsaprotami, jo sliņķu un klaigātāju dominance traucē mācīties tiem, kas vēlas, un visā klasē veicina vieglprātīgāku attieksmi pret mācībām.

Ja klases nokomplektētu pēc spējām A-B-C-D, tad A klases zināšanu summatīvā vērtējuma līmenis divkāršotos, B līmenis ievērojami uzlabotos, C līmenis nemainītos, bet D pasliktinātos. Neviens neliedz čaklītim no D pāriet uz C vai pat augstāk, bet slinkumā ieslīgušam gudrītim no A noslīdēt uz B vai C. Procentuāli 50% no šādas separācijas būtu ieguvēji, 25% nekas nemainītos, bet atlikušie 25% no vēstures nezināšanas nenomirs. Vismaz to demonstrē prakse Vācijā un Nīderlandē, kur šāds dalījums pastāv gan starp skolām, gan klasēm.

T.i. no koplabuma viedokļa raugoties, kad pēc spējām separētie absolvēs vidusskolu, tad sabiedrība iegūtu vismaz divas reizes vairāk intelektuāli spēcīgu jaunu cilvēku ar lielu potenciālu.
Latvijā nekas tāds netiek pieļauts ideoloģisku iemeslu dēļ (kā pedagogu kvalifikācijas kursos izteicās viena no pedagoģijas pīlārēm lektorēm: "Ja kāds ierunāsies par skolēnu separāciju, es kļūšu nikna!"), jo dievzemītes pedagoģijas teorētiķu vidē izteikti dominē sociālistiskā pasaules skatījuma pārstāvji. Daudz runā par individuālo pieeju un izcilības veicināšanu, bet praksē redzam vien slaistu "vilkšanu aiz ausīm", gudrīšus un vidusmēru atstājot savā vaļā, un cerot, ka tie "pašvadīti" mācīsies. Tam mācību priekšmeta skolotājam, kuram katrā klašu grupā ir kādi 120 pusaudži (4 klašu grupas kādi ~480 skolēni), fiziski nav laika pat vārdus šiem iegaumēt, un visa individuālā pieeja tiek veltīta atpalicējiem. Rezultāti ir visnotaļ viduvēji pat postpadomju valstu vidū, nerunājot par attīstīto valstu rādītājiem. T.i. ja kāds skolēns izrāda izcilību, tad tas drīzāk par spīti, nevis pateicoties sistēmai.
P.S.
Ja pedagoģijas teorētiķus pielaistu pie sporta dzīves organizēšanas, tad par kaut cik profesionālu sportu dievzemītē varētu aizmirst. Taču, tā kā sporta fani ir kauslīgāki, nekas tāds netiks pieļauts.