Skandināvu sāgu apkopojumā “Heimskringla” (“Zemes loks”) ietilpstošā Orkneisāga (Orkneyinga) vēsta pamācošu stāstu. Proti, Rietumnorvēģijā 9. gs. otrajā pusē bijis visnotaļ ietekmīgs hēvdings jeb jarls vārdā Eisteins Pērkons, kuram bija divi dēli Rangvalds un Sigurds. Eisteins ar dēliem atzina konunga Haralda Skaismata augstāko varu, kad tas pēc uzvaras kaujā piea Hafrsfjorda 872. gadā kļuva par visas Norvēģijas karali.

Pēc šīs kaujas daudzi norvēģu jarli, konungi un hēvdingi, kuri nevēlējās pakļauties, pameta Norvēģiju un apmetās uz dzīvi Islandē, Orknejas un Šetlandes salās. Taču karš turpinājās - karaļa Haralda sūtītie Eisteina dēli iekaroja abus arhipelāgus, kas dzimtai dāvāja Orkneju jarla titulu. Par pirmo jarlu kļuva Rangvalds, taču pēc neilga laika atdeva titulu savam kareivīgākajam brālim Sigurdam ar iesauku “Varenais” (Sigurd Eysteinsson or Sigurd the Mighty). Tā Eisteina Pērkona dzimta nostiprinājās Orknejas salās un sāka raudzīties pēc jauna laupījuma.

Apvienojuši spēkus ar jarlu Torsteinu Rudo, Eisteinsoni sāka iebrukumus Ziemeļskotijā. Sākums bija gana veiksmīgs - kaut vietējie piktu un skotu mormēri (cilšu vadoņi, līdzvērtīgi kontinenta hercogiem) izmisīgi pretojās, tie tika pieveikti viens pēc otra. Skandināvi pakļāva Rosas, Keitneses un Sazerlendas zemes, taču apstājās pie Morejas. Turienes mormērs Maels Brigte (Máel Brigte the Buck-Toothed), ar iesauku “Ilknis”, nebija pliku roku ņemams - skandināvi un pikti neskaitāmas reizes tikās asiņainās sadursmēs, kurās gāja bojā daudzi varonīgi karotāji abās pusēs, - ne vieni, ne otri tā arī nespēja gūt virsroku.

Tad abu pušu karavadoņivadoņi Sigurds Eisteisons Varenais un Maels Brigte Ilknis vienojās, ka katrs no viņiem ņems līdzi 40 labākos karotājus, lai sastaptos izšķirošā kaujā. Kas uzvarēs, tam piederēs Moreja. Taču Orknejas jarls lauza zvērestu - četrdesmit karotāju vietā atveda astoņdesmit. 892. gada vasarā noritējusī kauja bija īsa un asiņaina. Pikti, pārspēka mākti, krita viens pēc otra. Maels nolādēja zvēresta lauzēju un solīja atriebties arī pēc nāves. Sigurds sulīgi nosmējās - ho ho ho!, - un pašrocīgi nocirta tam galvu.

Piesējis Maela galvu pie zirga segliem, Sigurds devās mājup. Ceļš ilga vairākas dienas, ceļi līkumoti un neasfaltēti, t.i. grumbuļaini kā Vecrīgas bruģis. Acīmredzot ne velti vietējie stomatologi Maelu bija iesaukuši par "Ilkni" - piesietā galva, kratoties, saskrāpējusi Sigurda cisku līdz asinīm. Uzvaras svinību dzīres vēl nebija beigušās, kad jarls nolikās garšļaukus ar asins saindēšanos, un pēc pāris dienām nomira. Tā Maels atriebās.

Sigurdu apglabāja, kā jau pienākas, uzberot pār kapu augstu kurgānu, tas tā arī saucas “Sigurda kurgāns” (Sigurðar-haugr - Sigurd's Howe) to arī tagad var aplūkot, apmeklējot Dornohas pilsētu Skotijas ziemeļos.

Fabulas jēga? Klausiet ārstu padomiņu - nepaļaujaties uz antivakseru sludināto "dabisko imunitāti", bet dezinficējiet un apsaitējiet arī sīkākās brūces.