Redzot internetā kārtējo ieskenēto PSRS laika ēdienkartes lapu, kurā kāds tur ēdiens rubli, bet kāds tur kapeikas maksājis, vienmēr aizdomājos: bet cik tas būtu, procentuāli salīdzinot ar mūsdienu algām?
Tad nu pārvarēju slinkumu:
1) vidējā alga PSRS pašā sociālisma plaukumā, t.i. 1971 gadā – bruto 125,6 rubļi. Līdz 1983. gadam no šīs algas “uz papīra” nodokļu likmi noteica 1943. gada rīkojums (указ президиума ВС СССР от 30.04.1943. “О подоходном налоге с населения”) - noņēma no summas, kas pārsniedza 70 rubļus, progresīvi. Piemēram, no algas 71 rbl atvilka 25 kap, no 72 rbl – 59 kap, no 80 rbl – 3,41 rbl utt. T.i. 1971. gadā no 125 rubļiem bruto cilvēks saņēma ~102 rbl neto. Bija vēl NĪN, individuālā transporta nodoklis, bezbērnu nodoklis, neprecēto nodoklis, lauksaimniecības nodoklis, obligātie ieskaitījumi dažādos fondos un valsts aizdevuma zīmju iegāde u.c., taču tie vidējos rādītājus maz ietekmēja.
2) Vidējā alga Latvijā 2021. gada 3. ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1280 eur (neto 940 eiro).
3) Noapaļojot, nebūsim sīkumaini, no 1971. gada un 2021. gada vidējās algas - neto PSRS 1 rublis sanāk 9 eur mūsdienās (1% no algas, ko cilvēks saņem uz rokas).
Tagad varam palūkot, ko varētu atļauties no savas algas eiro, nonākot PSRS 1971. gadā:
Ņemam restorāna “Jūras pērle” ēdienkarti
- Zivju soļanka: 1,68 rubļi = ~15 eur (akurāt pagoogloju, cik šodien tāda varētu maksāt - zandarta zupa restorānā 16,50 eur)
- Bifšteks ar olu: 1,18 rbļ = ~9 eur
- Padomju šampanietis, pussausais: 5,40 rbļ = ~48 eur
- Alus Rīgas gaišais: 0,39 rbļ = ~3,5 eur
( ... )

1) Homērs ik dienu publicētu kādu jauku fragmentu no "Iliādas", komentējot tos ar vāji maskētu Hēsioda nogānīšanu, bet pārējā laikā moderētu grupu "Ahillejs mūžam dzīvs!".

2) Hērodots būtu populārākais ceļojumu blogeris, ik dienu publicētu pašīšus no Ēģiptes, Persijas un Hiperborejas, papildinot tos ar visādiem blēņu stāstiem, ko krodziņos saklausījies no iedzērušiem aborigēniem. Vienīgais, šo idilli ik pa brīdim sagānītu trollis Tukidīds ar indīgiem komentāriem.

3) Perikls pats neko nerakstītu, jo ir pārāk svarīga amatpersona šādai nodarbei - viņa vietā blogu uzturētu un elektorāta reakciju uzraudzītu pāris anonīmi jūdu vergi rakstveži.

4) Aspasija laurus plūktu ar mūžīgo pamattēmu "kā nocopēt dumju, taču bagātu vīru, un prasmīgi to noturēt laulības saitēs".

5) Diogens no Lāertas aktīvi dalītos baumās par skandāliem un skandāliņiem slavenību dzīvē, spiežot Platonu ik pa brīdim iesaistīties un visu noliegt, savukārt Diogens no Sinopes komentāros visus kaitinātu un ļoti lepotos, ja kāds viņu dēvētu par derdzīgu trolli.

6) Frina kautri rakstītu "ikdienišķas meitenes uz izsaukumu piezīmes", kuras būtu neganti populāras, jo ik pa brīdim ilustrētas ar jaunākajām un pikantākajām Apellesa ilustrācijām.

7) Ksenofonts ik dienu gānītu demokrātiju, ar tabulām un diagrammām pierādot tās pūstošo dabu, un ka īstena no spartiešiem pārņemta oligarhija ir tas grimstošās Hellādas glābšanas riņķis.

8) Safo blogs būtu romantiski sievišķs, ar dominējošajiem tegiem "kāpēc visi viņi ir cūkas" un "laiks pamest".

9) Aristofans savu blogu veltītu pašizdomātiem stāstiem par slavenību dzīvi, imitējot seno ēģiptiešu dzīvesstāstu skečus.

10) Epaminonds, Tukidīds un Filopemens kopā moderētu grupu "strategi.sgr", kur viņu pamatnodarbe būtu banot jauno Aleksandru par "izaicinošu, kopienas standartiem neatbilstošu uzvedību" - tas, kā izbanots, tā nomainītu niku un atkal būtu klāt ar savām idejām.

11) Hipokrāts, pašsaprotami, rakstītu par tautas medicīnu, zāļu uzlējumiem un svaigi vārīta urīna dziedinošajām īpašībām. Un par auditorijas trūkumu nesūdzētos, jo katram pienāk laiks, kad viņš beidz ņirgāties par savu veselību, savukārt tā sāk ņirgāties par viņu.

12) Ne Eiripīdam, ne Sofoklam, ne Aishilam nebūtu savu blogu - blogošana ir prastu ļautiņu nodarbe. Tie sēdētu kafejnīcā "Ozīriss un Zevs", un smīkņātu par tautas ņemšanos internetā.

13) Taču Alkibiadam gan būtu blogs, jo viņam ļoti patiktu, ka "laiko" ar sirsniņām...