Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena ir atzīmējama decembra pirmajā svētdienā.

Dziļi sērojam par 1937-38. gados nogalinātajiem latviešu revolucionāriem, Sarkanās armijas komandieriem, čekistiem un padomju kultūras darboņiem, kuri 1918-20. gados lēja asinis, cīnoties pret jaundibināto “buržuāzisko” Latviju, patvērās savā jaunajā tēvzemē Padomju Krievijā, un atsacījās atgriezties Latvijā arī tad, kad starpvalstu līgums to ļāva.
Daudzi tomēr izrādījās nenoturīgi savā raksturā un devas uz Latviju, ar katru gadu latviešu īpatsvars saruka. 1926. gadā Krievijā bija palikuši 126 277 latvieši, bet 1937. gadā palikuši vairs tikai tie, kam bija svarīga motivācija neatgriezties (vai nebija motivācijas atgriezties) - kopskaitā 66 843.
1938. gadā sākās “genocīds” – tikai par to, ka “ir latvieši”, tika represēti “gandrīz visi” – akurāt 22 360 cilvēku (no tiem 70% nošauti vai uz konclāģeriem).
Acīmredzot pārējos 44 483 nevarēja atrast. Tie turpināja celt sociālismu, daudzi 1940. gadā ieradās to veikt Latvijā.

P.S.
Par upuri režīma patvaļai krita tik ievērojami latvieši kā, piemēram, 1905. gada varonis un Bīlenšteina arhīva dedzinātājs Dāvis Beika, Sarkanās armijas pirmais virspavēlnieks Jukums Vācietis, GULAGa izveidotājs Teodors Eihmanis, t.s. “sarkanā terora” autors Mārtiņš Lācis ("Mēs nekarojam pret atsevišķām personām. Mēs iznīcinām buržuāziju kā šķiru. Izmeklēšanā nemeklējiet materiālu un pierādījumus, ka apvainotas darbos vai vārdos darbojies pret padomju varu. Pirmais jautājums, kuru jums viņam jāpiedāvā - kādai šķirai viņš pieder, kāda viņam ir izcelsme, audzināšana, izglītība vai profesija. Šiem jautājumiem arī jānosaka apsūdzētā likteni. Tā ir sarkanā teora jēga un būtība.") u.c.