Viens interneta draudziņš ieķiķināja par “Animal Planet” TV sižetu, kurā jauki atainota situācija, kurā pedagoģijas teorija sastopas ar praksi.
Jaunkundze, kas vada raidījumu par lielajiem primātiem, stāsta, ka tūlīt nodemonstrēšot, cik viegli pērtiķi apgūst jaunas prasmes. Ņem lielu riekstu, akmeni, parāda tos diviem pērtiķiem, un, kad to uzmanība piesaistīta, demonstrē, kā ar akmeni var pāršķelt rieksta čaumalu. Voilà! Šmakstinot apēd riekstu. Tad visu atkārto, un dod riekstu ar akmeni tēviņam. Tas neizpratnē palūr uz akmeni, nomet, un mēģina riekstu pārkost.
Nekas, tā gadās – tagad dodam akmeni un riekstu mātītei. Tā visai veikli atkārto ierādītās darbības: pāršķeļ riekstu un gardu muti apēd. Tagad dod akmeni un riekstu tēviņam, kas to visu uzmanīgi vērojis. Šis neizpratnē pagroza, apskata, un pasniedz tālāk mātītei – tā pāršķeļ riekstu. Tēviņš paķer kodolu un gardu muti apēd. Paliecas uz priekšu, pagrābj veselu sauju un dod mātītei… lai skalda.
P.S.
Lai gan ko nu tur ķiķināt. Raidījuma vadītāja "iekrita" pacisam uz ko citu.
Tā nu dabā iekārtots, ka pieredzi mācās no tā, kuru cieni un respektē. Acīmredzot pērtiķu acīs raidījuma vadītāja bija augstākā rangā, nekā mātīte, taču zemākā, nekā tēviņš. Ja bara acīs neesi autoritāte, rangā augstākais, nekā šiem nevari iemācīt. Savukārt rangu nenosaka ne sertifikātu skaits atvilknē, ne skaļa aurošana - bars vienkārši “muguras smadzenēm” jūt, kurš ir alfa, kurš nav.