Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
Augusts 29., 2021 
11:36 am - Kādi Karību jūras pirāti? Lūk, Baltijas jūrā, lūk te gan bija pirāti!
1389. gada 24. februārī kaujā pie Osles Dānijas karalienes Margrētas I armija sagrāva Zviedrijas karalistes armiju, karalis Albrehts krita gūstā, Stokholmu ielenca dāņu karaspēks. Tas pēc t.s. “domino principa” aizsāka notikumu virkni, kas turpmākajās desmitgadēs mainīja dzīvi visās Baltijas jūras piekrastes zemēs. Proti, sagūstītā Albrehta brāļadēls, Meklenburgas hercogs Johans IV, kā arī Vismāras un Rostokas pilsētas paziņoja, ka to ostas atvērtas jebkuram kuģim, kas piedalās karadarbībā pret Dāniju un gatavs palīdzēt ielenktajai Stokholmai. Savukārt Zviedrijas riksrods (valsts padome) šādu kuģu īpašniekiem bez kavēšanās izsniedza kaperu (legālo pirātu) diplomus.



Gribētāju saradās daudz – burtiski pāris mēnešu laikā izveidojās nopietna vitaljeru brālība (Vitalienbrüder; lat. fratres Vitalienses; no “vitalie” – proviants) flote, kas gan pa jūru apgādāja ielenkto Stokholmu, gan laupīja un gremdēja dāņu kuģus. Tajā iesaistījās arī krietns skaits zviedru bruņinieku ar savām karadraudzēm, tā kā spēks bija visai nopietns.

Pirātisms attīstījās un pieņēmās spēkā, vitaljeru brālībā izvirzoties talantīgiem admirāļiem. 1393. gadā vitaljeru flote izlaupīja Bergenas pilsētu, 1394. gadā – Malmi, apmetās Gotlandes salā, kuras pārvaldītājs, Pomerānijas hercogs Ēriks tos uzņēma kā sava militārā spēka papildinājumu. Visbijas pilsēta kļuva par lielāko pirātu bāzi pasaulē. Lieki piebilst, ka vitaljeri laupīja visu, kas kustēja pa jūru, kā arī piekrastes ciemus un pat pilsētas. Lībekas Ditmārs (Detmar von Lübeck) savā pilsētas hronikā ar sāpošu sirdi rakstīja, ka “Viņi viesa bailes ļaužu sirdīs visā jūrā, trīcēja visi tirgotāji. Siļķes kļuva nedzirdēti dārgas.”

Tirdzniecības paralizēšana lika nopietni sarosīties Hanzas pilsētām – Dānijas un Zviedrijas kroņu peripetijas tās maz uztrauca, taču siļku cena, tas jau bija nopietni. Ar Hanzas starpniecību 1395. gadā abas karalistes noslēdza mieru, bet Albrehts atguva brīvību. Taču džins no pudeles jau bija izlaists: vitaljeri negrasījās atgriezties pie mencu zvejas un rāceņu audzēšanas. Pirātu brālība kontrolēja visu Baltijas jūru - sagrāba Abo, Vīpuri un vēl vairākus pilskalnus somu piekrastē. 1397. gadā vitaljeri Svena Stūres vadībā (1200 karotāju 42 kuģos) ielenca Stokholmu, atbalstot hercoga Ērika pretenzijas uz Zviedrijas troni.

Situācija vēl vairāk saasinājās, kad pirāti izgāja Ziemeļjūrā un ierīkoja bāzi Helgolandes salā, kas atradās tirdzniecības ceļu krustpunktā. Nu sarosījās Hamburga un Brēmene, kuras līdz šim hanzasbrāļu nedienas Baltijas jūrā bija atbalstījušas vairāk vārdos. Savkārt kad vitaljeri sāka apciemot Anglijas, Francijas un Norvēģijas krastus, laupot visus kuģus, ko sastapa jūrā (to flote Godekes Mihaelsa vadībā pat tika līdz Spānijai), Anglijas parlaments apsūdzēja Hanzu pirātisma atbalstīšanā un lika tai samaksāt par visiem vitaljeru nogremdētajiem angļu kuģiem. Tas bija pēdējais piliens - sākās pirātu un Hanzas karš, kurā, jāatzīst, vitaljeri sākumā guva virsroku.

Pirātu paradīze turpinājās līdz brīdim, kad tiem pievērsās Ziemeļeiropā nopietnākais spēlētājs, Jeruzalemes Sv. Jaunavas Marijas teitoņu hospitāļa mūku-bruņinieku ordenis. 1398. gada 17. martā 50 kuģu liela Ordeņa flote ieradās pie Visbijas, izsēdinot krastā 5000 brāļus bruņiniekus, pusbrāļus un palīgspēkus, ko visu komandēja pats lielmestrs Konrāds fon Jungingens. Visai aši teitoņi ieņēma salas nocietinātās vietas, taču Visbijas 2000 vīru lielais garnizons vārtus neatvēra. Tad kā parasti: aplenkums, sarunas, miera līgums. Vitaljeri bez kaujas atdeva pilsētu, ar tiesībām sakāpt kuģos un doties, kur acis rāda. Tas bija brālības gals Baltijas jūrā.

Daļa vitaljeru devās uz Zviedriju, kur sagrāba Fakseholmas cietoksni un sēdēja tajā, līdz sagaidīja no karaļa apžēlošanas rakstu. Pārējie devās uz Ziemeļjūru, kur bez Helgolandes izveidoja ostas un bāzes Ertholmas salā un Frīzijas salās. Baltijas pirātu gaitas Ziemeļjūrā turpinājās vēļ gana ilgi, taču tas jau ir cits – tikpat krāšņs stāsts, - kas beidzās vien 1449. gadā līdz ar pēdējā vitaljeru vadoņa Hansa Engelbrehta nāvi.

P.S.
1950. gadā nāca klajā Villija Brēdeļa vēsturiskais romāns “Die Vitalienbrüder”, savukārt 2006. gadā – kinofilma “Störtebeker”, bet burātāji nesmādē alus šķirni “Störtebeker”.
This page was loaded Dec 19. 2024, 2:45 pm GMT.