| Bruņinieks apturēja zirgu un pat pacēla vizieri, lai neizpratnē vērotu, kā neliela auguma, taču visai masīvs vīrelis - varēja redzēt, ka jaunībā karojis, - slaucīja alas priekšu. Ainava patiesi priecēja skatu: celiņi rūpīgi nobērti ar granti un izlīdzināti, vijās starp puķu dobēm un dekoratīvo kociņu puduriem. Gar burvīgu tējas lapenīti urdzēja strautiņš, bet pašu alas ieeju sedza krāšņi izšūts gobelēns. - Ēēē… atvainojiet, labdien! – bruņinieks saminstinājās, - Vai šī būtu drakona ala? - Sveiks! - atspiedies uz slotas kāta, vīrelis līdzjūtīgi pasmaidīja, - Šī pati vien ir. Un tev te vajag? - Nu kā, ko vajag? Nu to pašu. – bruņinieks sapūtās, - Ierados ar viņu cīnīties. - Skaidrs… - vīrelis atslēja slotu pret tūju un nopūtās, - Cauri ir ar tevi, puis’. - Kādā ziņā “cauri ir”, - bruņinieks izbrīnījās, jo idilliskajā ainavā nejuta nekādus draudus. - Vai tad nezini mātes dabas likumu: kurš uzveic drakonu, tas pats par drakonu kļūst? - Dzirdēts ir. Vecu sievu pasakas! - Ja tā būtu, tad jau būtu lieliski. – vīrelis skābi pasmaidīja, - Nu tad… Es esmu drakons. - prieks iepazīties. - Ļoti patīkami, taču… - Tu pēc princeses? – vīrelis pat nejautāja, - Tās pašas, kuru es te nolaupīju. Nu kā pēc instrukcijas: atlidoju, tad nāves cilpa, pikējums, napalms, puse pilsētas nosvilināta, armija bruņās uzgrilēta, tornis sagrauts, jaunuve aizstiepta. Pēc tās? - Jā jā, pēc tās pašas, - bruņinieks atdzīvojās, - Es viņu atbrīvot ierados. - Par vēlu, draudziņ!, - vīrelis noskaldīja, - Dzirdi, jau pati nāk! Alā atskanēja skrapstoņa un dunoņa, gobelēns pašķīrās un parādījās milzu drakona galva, gariem ilkņiem un asinssārtām ļaunām ačelēm. – Tu tur ilgi tusnīsies?! – galva kaprīzi spiedzošā tonī vērsās pie vīreļa, - Fiksi beidz un nāc šurpu! Es beidzot sapratu, kur jāstāv dīvānam, bet kur skapim labākā vieta! - Tā ir princese, - dodoties alas virzienā pār plecu paskaidroja vīrelis, - Viņa mani uzveica. - Uzveica? Bet kā?! - Lūk, to es pats nekādi nevaru saprast… - nopūtās bijušais drakons un steidzīgi pazuda alā. |