| Tālā 1720. gada 7. augustā Krievijas impērijas kara flotes komandieris ģenerālanšefs kņazs Mihails Goļicins satraukts pētīja tālskata caurulē zviedru eskadru, kas manevrēja pie Grengamas salas. Garastāvoklis bija nomākts un satraukts. - Cik, saki, sakaitījām svejus jūrjā pie Ālandu salām? – viņš jautāja savam flagkapitanam. - Viens līnijkuģis un četras fregates, jūsu gaišība! - braši raportēja padotais. - Bet mums cik? - Sešdesmit un viena galera! - Maz, ech, sasodīti maz! - Bet mums vēl ir divi desmiti un deviņas lielās lielgaballaivas. - Bet svejiem? - Trīs galeras, trīs šēru laivas, brigantīna un galiota. - Ka tavu māti! Mākonis naidinieku! Pats tas mūsu kungs un ķeizars varēja pret tādu karapūli karot! Pie Poltavas viņam bija krietni lielāks pārsvars, un pulvera svejiem nebija necik… Bet cik zobinu mums, ja līdz abordāžai nonāksim? - Vienpadsmit tūkstoši, jūsu gaišība! - Bet svejiem? - Kāds viens tūkstotis moš salasīsies. - Ech, kā būs, tā būs. Kas neriskē, tas nedzer šampanieti. Tikai uz veiksmi ceru, tikai uz fortūnu tik sarežģītā situācijā. Nu un uz to… kā tagad pieņemts muldēt… krievu jūrnieku spēku, vīrišķību un māku, bet to vēlāk, raportā atskaitīsimies. Ja paveiksies, mūsu vārdus iekals svētā mocekļa Panteleimona baznīcas sienā, un saštampelēs brangas medaļas par godu mūsu neredzētajai varonībai. Pacelt kaujas vimpeļus! Uzbrukumā tiem supostatu neskaitāmajiem karapūļiem! |