Tālā 1662. gada 4. augustā Visas Dižās un visu pārējo lielkņazs, cars un citādā ziņā galvenais Aleksejs Mihaila dēls sadudzis mīņājās uz savas Kolomenskas rezidences lieveņa un taisnojās sētnieku, sīktirgotāju, maiznieku, kučieru un citu salašņu pūlim, kas ar mietiem rokā te bija ieradušies un pieprasīja paskaidrojumus, kāpēc valsts par visu maksā ar vara naudiņām, bet nodokļus iekasē sudrabā?!
- Ak, labie ļautiņi, valstī ir finanšu krīze, likviditāte samazinās, inflācija, zemā valūtas kursu volatilāte un pastāvīgās procentu likmju starpības…
- Tu ar mums krievu mēlē runā, citādi vellu redzēsi! – ieaurojās pūļa priekšējās rindas.
- Naidinieki, pie visa vainīgi supostati! Pagāni ļahi ar svejiem, hohložīdi un livonieši, tad vēl pindosi ar savu NATO naktis neguļ, to vien sapņo kā māmuļu Krievzemi okupēt un te dzīvot! Pierunājuši dažus kārkluvāciešu bajārus vara naudu kaldināt, bet paši sudrabu sev savāc un naktīs pāri robežām prom ved! Dievs mans liecinieks, nezināju!
- Uz mieta tos bajārus! Galvas nost! Sadedzināt! – draudzīgi ieaurojās sašutušais pūlis, uzzinot patiesību!
- Noteikti, mīlīši, uz mietiem jāsē… - cars saminstinājās, jo pieslīdējušais bajārdēls šim čukstēja ausī, ka strēļu pulki jau ieradušies, laukums ielenkts, vajadzīga tikai pavēle. – Bet jūs, kucesbērni, āži nemazgātie sūnciemieši, kā iedrošinaties ar savu tēvu un caru runāt?! Uz ļahu dzirnavām ūdeni lejat! Sadomājuši te praidot! Paši tūdaļ man visi uz mietiem tiksiet sasprausti, liberasti gltbiešu kurvas, geiropiešu līdzskrējēji!
… Tālākā šķērsielā, knapi izrāvušies no trakojošo nacionālgvardes strēļu nagiem, divi vīreļi piedurknēs slaucīja asinis no sadauzītajiem ģīmjiem. – Piemini manus vārdus – izspļāvis izsisto zobu viens teica otram, - nekad nebūs šajā valstī demokrātija, nekad nebūs!