Tālā 1611. gada 26. jūlija tveicīgā pusdienlaika bulā grāfs Jakobs de la Gardi (Jakob Pontusson De la Gardie) sēdēja savā baltajā zirgā Novgorodas vārtu priekšā un domās lādēja turienes bajārus sliktos vārdos, kādus aristokrāts skaļi izsaka tikai sadzerot nometnē ar saviem karakalpiem. Pilsētas atslēgas, ko šie bija izstiepuši, bija tā apskretušas un aprūsējušas - barbari!, - ka tās pat kauns kādam rādīt, kur nu vēl piekarināt dzimtas pilī pie sienas līdzās karu trofejām. Taču skaļi viņš izteicās politkorektāk:
- Nu ko, mīļie novugoroudieši, vai zvērat būt uzticīgi pavalstnieki jūsu jaunajam valdniekam, Karolusam no Dieva žēlastības zviedru, gotu, vendu, somu, karēļu, lapu, kajaniešu, Livonijas igauņu karalim?
- Te tev krusts! Zobu dosim! – korī ieaurojās kažokos svīstošie bārdaiņi, cītīgi švīkādami krūtežas ar diviem pirkstiem.
- Vai solaties līdz ar visu Novugoroudas zemi vairs nepakļauties Maskavas bajāriem uzurpatoriem, bet kopā ar savu cēzarēviču Karolusu Filipu karot pret to un postīt maskavitus?
- Čūskas būsim, ja nē! – atkal ieaurojās bajāru koris, metot krustus.
Ģenerālis iecirta piešus zirgam sānos un svītas priekšgalā devās iekšā pilsētā. Bajāri atviegloti saskatījās:
- Tāds mīļcilvēks – uz vārda noticēja, nevienu nelika ne nopērt, ne mantu atņemt un radiniekus verdzībā pārdot!
- Mīkstais geiropiešu intelbieņķis! – ar smīnu bārdā sulīgi nospļāvās otrs.