19-20. gs. vēsturnieki strādāja ar tekstu, 20. gs. otrajā pusē saprata, ka jebkurš teksts ir tapis savā kontekstā, ir jāpēta to. Taču inerce ir liela, un zinātnes pasaules periferijā teksts/atsauce prevalē pār domu.

- Definē, kas tavuprāt ir rasisms?
- Nu tas ir uzskats, ka cilvēku rases atšķiras arī ar spēju sasniegt civilizētības pakāpi un intelektuālo līmeni, tas ir rases atšķiras ne tikai vizuāli, bet arī fizioloģiski un intelektuāli. Attiecīgi ir baltais rasisms, kur eiropieši sevi iedomājas pārākus par citiem, ir dzeltenais rasisms, kur aziāti uzskata, ka ir senāki un pārāki, un ir melnais rasisms, kur uzskata, ka tikai melnajiem ir tiesības būt pārākiem.
- Medijos un starpvalstu līmeņa sarunās vispārpieņemts, ka rasisms ir aktuāls arī mūsdienās. Kur, tavuprāt, tas visspilgtāk izpaužas?
- Ir sadzīves rasisms un valstiskais rasisms. Sadzīviskais ir visādi redneki, kukluklanieši un BLMieši, taču pasauli tie ne pārāk ietekmē. Daudz ietekmīgāks ir intelektuālais rasisms, kas apvienojas valdību atbalstītās nevalstiskās organizācijās.
- O! Kas tās tādas?
- Nu tur Ārsti bez robežām, SOS Mediterranee, Sea Eye un citas.
- Kāpēc domā, ka tās ir rasistiskas?
- Bet skolotāj, vai tad jūs nelasat? Visās šo organizāciju runās un rakstos ir viena pamatdoma – eiropieši ir civilizētāki, mums ir jāpalīdz bēgļiem no Āfrikas.
- Un kur te rasisms? Es redzu tikai humānismu.
- Rasisms ir tajā, ka automātiski pieņem afroāfrikāņu nespēju savā kontinentā uzcelt civilizāciju, tātad viņus no turienes jāizved. Tas ir rasisms, jo šāda aizbildniecība demonstrē slēptu pārākumu.
- Ēēē… doma interesanta. Tāds traktējums man nebija prātā ienācis.