Rakstīto avotu ziņu par gadskārtu svētkiem mūsdienu Latvijas teritorijā līdz 16. gadsimtam nav. Pirmās ziņas nāk no pēcreformācijas laika. “Pie Sv. Jāņa dienas gunīm pa visu lielo zemi ar lielu prieku danco, dzied un lēkā,” 1584. gadā savā “Livonijas hronikā” īgni rakstīja Baltazars Rusovs. Jaunā luteriskā Baznīca visai nopietni ķērās klāt pie pagānisma palieku apkarošanas, gan izcērtot elku birzis, gan nosodot visādas blēņu būšanas. Kurzemes superintendants Pauls Einhorns sulīgi un nikni šo nejaucību (Jāņus) aprakstījis 17. gs. sākumā, arī Georgs Mancelis teica savu vārdu. Tā nu katoliskajiem viduslaikiem raksturīgā svētku svinēšanas pārbagātība jaunajos laikos gāja mazumā.

Lipaiķu mācītājs Johans Karls Heinsiuss 1761. gada 2. februāra vēstulē Dobeles mācītājam Dāvidam Flūgrātam, rakstīja: "Senos svētkus - Ziemassvētkus, Lieldienas, Vasarsvētkus un citus, kurus svin visi zemnieki šajā apkārtnē, ķoniņi var svinēt daudz bagātīgāk, un kopumā šos svētkus var saukt par viņu svētkiem. (..) to nedara tikai viņi vien, bet gandrīz visi zemnieki, kas dzīvo daudzu jūdžu plašā apkārtnē. Kurzemes aprakstnieks Ulrihs fon Šlipenbahs 1806. gadā rakstīja: " Apmēram pirms 60 gadiem viņi Jāņa naktī savos mežos svinējuši kādu bakhanāliju veidu, un, kā tika apgalvots, klejojuši apkārt pilnīgi kaili un veikuši dažādas elkdievības ceremonijas. Taču vienreiz tālaika mācītājs Heinsiuss, bijušais prūšu huzārs, viņus pārsteidza šajos kuršu ķoniņu svētkos, un kailos prinčus apģērba ar smagiem pātagas sitieniem."

Tās tad ir gandrīz vai vienīgās ziņas par Jāņu svinēšanu zemnieku vidū. Vairums rakstīto avotu par Jāņiem mūsdienu Latvijas teritorijā vēsta par svētku pilsētniecisko un (nenacionālo) raksturu jaunajos un jaunākajos laikos.

Senākās detalizētās ziņas par Jāņu tradīcijām ir no pilsētām (Rīgā, Lībavā, Mītavā, Rēvele u.c.), kur tie bija vienīgie izteiktie tautas svētki, ko svinēja visa pilsēta - visas tautības, visas kārtas un visi sociālie slāņi. Smilšu kalnā 17-18. gs., pēc tam Zāļu tirgū un umurkumurā Daugavmalā 19.-20. gs. 18. gadsimta otrajā pusē latvieši sāka nošķirties un svinēt atsevišķi no pārējiem – to aizsāka turīgs mastu šķirotājs Jans Šteinhauers, latvietis (t.i. zemnieks). 1759. viņš nopirka Zasu muižu Pārdaugavā, un tur Zāļu vakarā pie Šteinhauera sāka pulcējties t.s. nevācu amatu brālību locekļi.

Taču īsti “latviski tautisko raksturu” Jāņu svinēšana ieguva, pateicoties vienam konkrētam cilvēkam. Kad 18. gs. beigās grāfs Ludvigs Augusts fon Mellīns (1754-1835) Pēc troņmantnieka Pāvila I rīkojuma no sastādīja Vidzemes un Igaunijas guberņas pirmo precīzo atlantu “Atlas von Liefland”, viņš ar rūgtumu secināja, ka nekur vairs tauta nesvinot Zāļu vakaru pirms Sv. Jāņa Kristītāja dienas, kā tas bijis sendienās: "zemnieki arvien mazāk dejo savas dejas vai iet rotaļās, to vietā spēlē vijoli un dejo vāciskos valšus". Grāfs savos īpašumos deva rīkojumu atsākt Zāļu vakarā atkal dedzināt ugunskurus un dziedāt savas tautas dziesmas, motivācijai muižkungiem uzdodot atbalstīt svētkus ar alus un uzkodām no muižu krājumiem. Ja kāds latvietis aizmirsis, kā dziedāt, tad “lai meklē Hardera un Bergmana drukātajos rakstos, kuri abi vāc un drukā tās zemnieku ziņģes”. To pašu darīt viņš vairākkārt aicināja citus muižniekus Vidzemes landtāgā.

Ideju “tautiskot” Jāņu svinēšanu pārņēma jaunlatvieši. Emils Melngailis dienasgrāmatā rakstīja: "Izdodams savu pirmo krājumiņu, kurā ietilpa tikai Jāņadziesmas, es jaunās dienās - 1900. - sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgosvētki, kurš nu uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus Jāņadienu un Jāņunakti. Kā jau bieži, muļķība nosēžas goda vietā." 20. gs. pirmajā pusē Līgo vakars un Jāņu diena Latvijas republikā tika pasludināti par valsts svētkiem. Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā valstiskā līmenī tika izplatītas un koptas jaunas Jāņu tradīcijas un teorētiskais skaidrojums (nu tur Saule griežas, enerģijas virmo, papardes ugunīs utt.).

Padomju okupācijas režīmā, Arvīds Pelše (toreizējais LKP CK sekretārs) vērsās pret Jāņiem kā buržuāzisko nacionālistu svētkiem. 1961. gadā tika liegts svinēt, milicijas un t.s. družiņņiku patruļas vaktēja, vai kur nekurina ugunskurus. Pat Emiļa Melngaiļa „Jāņuvakars” tika svītrots no Dziesmu svētku programmas. Taču pāris gadu pūliņi neko nedeva – varai nācās samierināties un pievērt acis. Efekts pat bija pretējs, proti, sabiedrībā interese par Jāņu svinēšanu etnogrāfiskajā modelī pat pieauga. Pie ugunskuriem šlāgerus sāka izspiest Jānū dziesmas, par folkloru sāka interesēties pat tie, kas nekad par to nebija domājuši - 1970-80. gadu mijā sāka dibināties viena folkloras kopa pēc otras. Jāņi no jaukiem vasaras saulgriežiem, visas ģimenes kopāsanākšanas (agrāk nezināja, ka ģimene ir tikai 2 laulātie un viņu bērni) svētkiem pamazām pārvērtās par "latviskā koda" ass punktu.

Tā kā nu dievzemītē vismaz vieni jauki un reti svētki bez sēru lentām pie karogiem – novērtēsim to, priekā!