Tālajā astotajā gadu simtenī pirms Ješua dzimšanas, dieviem un cilvēkiem rūgto tumšo laiku beigās, akurāt 11. jūnija rītā visu progresīvo Hellādas sabiedrību kā Zeva zibens ķēra šokējoša ziņa. Dižais rimju kalējs Melesigēns, iesaukts par Omēru, t.i. aklo, ir miris! Tā arī nenāca pie samaņas pēc vakardienas dropes.

Nelīdzēja ne gādīgo dēlu virsū gāztie ledainā ūdens spaiņi, ne nu jau atraitnes netaupītais etiķis, ne ciema zāļu sievu kvēpekļi. No Olimpa ar steigu izsauktajam Asklēpijam atlika vien noteikt medicīnisko fināla diagnozi: “Iespēlēja penālī”…

Pie nelaiķa nama savācās stihisks mītiņš. Ar bēdīgām runām uzstājās arhonts basilejs, kolēģis Hesiodoss, polisas padomes pārstāvji un sabiedriskie aktīvisti no agoras. Trojiešu diasporas līderis Armenakus Mkrtčanoss vāca parakstus Omēra fonda dibināšanai un pieņēma pirmos ziedojumus (tā bija sena trojiešu tradīcija: kā kāds literāts mirst, tā tiek dibināts viņa vārdā nosaukts fonds, lai palikušajiem amata brāļiem arī kāds labums būtu)..

Visi asarām acīs izteicās par neatsveramo zaudējumu, par nelaiķa fantastisko ieguldījumu hellēņu dzejas pacelšanā vēl neredzētos augstumos, par tā talanta diženumu un oriģinalitāti. Apraudātājas bija uzdevumu augstumos, bez izlikšanās plēšot savu parūku šķipsnas un tuniku piedurknes.

Teātra orķestris sāka spēlēt skumjas trojiešu-ahajiešu melodijas, bet cienījamākie tautieši cēla plecos olīvkoka zārku, lai nestu uz kapsētu. Viss notika skumji, izturēti, kā pienākas. Tik pie pašiem vārtiem procesija samulsusi apstājās - zārks sašūpojās, tajā sākās kaut kāda rosība, un atskanēja aizsmakusi balss:
“… Zirgvalža Hektora bēres tā toreiz svinēja troji…”