Man šķiet, ka nevajag apstāties pie tā, ka Anglijas karaliene Anna jaunākajā kino produkcijā ir melnādaina.
Vajag reformēt visu Šekspīra politnekorekto anglosakšu mantojumu. Un jāsāk ar “The Tragedy of Hamlet, Prince of Denmark”:
* Hamlets, dāņu vikingu princis – transseksuāle lesbiete Huanita Rodrigesa (dzim. Huans Rodrigess), kas cieš no homofobijas un transfobijas (skat slaveno monologu);
* dāniete Ofēlija, viņa mīļotā – afrodāniete ar drediem un pīrsingu degunā, ik pa brīdim pārtrauc sarunu ar “Man trūkst elpas šai karalistē!”
* dāņu vikingu konungs Polonijs, Ofēlijas māte – padzīvojusi aktrise, vēlams ~200 kg dzīvsvarā, kuras tēls priecēs visus, kas cieš no fetofobijas;
* draugs Horacio – Vans Lī, etniskais ķīnietis no Honkongas, dod viedus padomus Hamletam, harmoniski sapludinot skandināvisko bekgraundu ar konfūcismu;
* dāņu vikingu karalis Klaudijs – Montihomo Vanagacs, čerokī cilts kultūras padomes loceklis, uz skatuves tradicionālajā virsaiša tērpā, savu lomu skandē dzimtajā valodā;
* dāņu vikingu karaliene Ģertrūde, Hamleta māte – talantīga 18gadīga aktrise ar Dauna sindromu, kuras tēls priecēs visus šī sindroma skartos un to ģimeņu locekļus;
* Laerts, Polonija dēls – talantīgs kurlmēms arābu aktieris, kurš pauž savu tekstu kurlmēmo valodā, tādējādi priecējot un balstot visus kurmlēmos;
* Rozenkrancs un Gildenšterns – siāmas dvīņi no Jamaikas, tērpti varavīksnes togā un zālītes dūmu mutuļa ieskauti;
* Hamleta tēva gars – slovēņu aktieris Pedrunko Fufels, pārstāv tos, kurus dižā Megana Mārkla dēvē par “patizliem ne pirmā svaiguma baltajiem vīriešiem”;
* Fortinbrass - dresēts lācis, kura tēls atgādina, kā civilizācija izturas pret neskarto dabu.

Ko vēl uzlabot, lai parādītu to, ko Šekspīrs vēlējies, taču nav spējis pateikt?

Tālā 1111. gada 5. jūnija Mazbrehunu klostera hronists Pimens Ņestorovs sēdēja savā cellē, apdomājot dienas notikumus.

Rīts sākās ar lielu troksni, kad dižais Rjurika pēctecis kņazs Pistopolks dzinās ar siksnu rokā pa palātām pakaļ izmisumā spiedzošajai kņazienei Bodrotratai, aurojot: “Es tev rādīšu, kurvas meita, ko nozīmē pārsniegts kredīts pie urmaņu tirgotājiem!” Noķēris Viņas Gaišību, kņazs sagādāja tai lielas ar pašcieņu un cieņu nesavienojamas traumas uz dibena vaigiem, kas raisīja sašutumu bajāru domē. Pareizāk, tās gados jaunākajā daļā, kura ļoti cienīja daiļo Bodrotratu. It sevišķi tad, kad kņazs bija devies kārtējā ilgstošā karagājienā pret pečeņegiem vai letiem. Bajārdēli sāka skaļi klaigāt, ka derētu ieskandināt lielo večes zvanu, lai sasauktu tautu un lemtu – varbūt kaimiņu kņazs Truhobors būs labāks tēvutēvu krēslā, jo “nepacels roku pret senajām brīvestībām”.

Tā nu pēc brokastīm Pistopolks ar saviem gridņiem dzinās pa tirgus placi pakaļ uz visām pusēm sprūkošajiem bajārdēliem, aurodams: “Samācījušies no savas Galīcijas visādas volīnijas, gejropiešu liberismus visādus! Es jums rādīšu gan veči, gan veci!”

Beidzās viss ar lietū izmirkušās zemes nogruvumu – viss aurojošais un viens otram pa purnu sitošais pūlis iegāzās lielajā atkritumu bedrē. Nācās vojevodam Ploskomordam dimdināt zvanu. Lai sasauktu tautas zemessardzi, meklētu virves un vilktu ārā no fekāliju zampas kņazu, tā karadraudzi un pusi bajāru domes.

Pēc tam kņaziene ar galma skuķiem visus mazgāja silēs pie zirgu staļļiem, savā starpā ķiķinot: “Vai, kāds maziņš! Bet šitādu gan vēl neesmu redzējusi! Ak, manu dieviņ, kāds tu gan esi kautrīgumiņš, kad plikiņš!” Visa šī opopeja, kā izteicās igumens Jelpidirofs (kurš bija ļoti dzīvesgudrs, jo jaunībā bija sastapis tos, kas sastapuši tādus, kuri pašā Cargradā skolojušies), beidzās ar dvēseli mierinošām dzīrēm, kurās nekādu ekscesu vairs nebija, jo dzīrotāji bija pārāk aizņemti, mēģinot caur puscaurspīdīgajām višivankām saskatīt kņazes un to pavadošā meiču bara pupeļus.

Pimens Ņestorovs grūši nopūtās un pierakstīja pergamenta rullī: “Piektajā vasaras dienā nekas nenotika…”