Ja ņem vērā, ka merikas atklājējs dons Amerigo Vecpuči (Amérigo Vespucci; 1454-1512) bija baltādains kolonizators, vai nav vēl parādījusies trendā vēlme likvidēt šo vēsturisko netaisnīgumu un pārdēvēt kontinentu, piemēram, par Floidžordžiju, bet valsti par Floidžordžijas Savienotajām Valstīm?

Ik pa brīdim redzu vaimanas, ka “tauta degradējoties”. Manuprāt tās ir muļķības. Tauta jeb pūlis visos laikos bijusi interešu “maizi un izpriecas” līmenī. Mainījies vien maizes un izpriecu apjoms. Kultūra vienmēr un visur bijusi elites prerogatīva. Taču elite, tā gan var atbilst savam statusam, bet var būt elitāra tikai sev pieejamo resursu un varas ziņā. T.i. elite, tā gan var degradēties.

Man ļoti nepatīk Miloša Formana filma “Amadejs”. Tā iemesla dēļ, ka režisors, atbilstoši valdošajam ideoloģiskajam trendam, piedēvē 18. gs. elitei mūsdienu pūļa attieksmi un vērtības.
Filmā kā zīdā ietērpti lumpeni attēlotie Vīnes aristokrāti patiesībā katrs tehniski vairāk vai mazāk gana labi spēlēja kādu mūzikas instrumentu. Šī prasme gluži vienkārši bija viņu izglītības daļa. Pie tam lielākā daļa orientējās mūzikas vēsturē un stilos labāk par Mozartu. Līdz ar to viņi prata novērtēt provinces brīnumbērna spožo talantu, ar baudu klausījās tā mūziku un maksāja ar zelta monētām par šo iespēju.
Taču Formans, lai izpatiktu pūļa gaumei (a la “ja hercogieni noģērbj pliku, to neatšķirt no virtuves ķēkšas”), aristokrātus attēlo kā “Globe” apmeklētājus, kuri pirž, šņaukājas, skaļi pļāpā, grauž popkornu un neko nesaprot no izrādes.

Šostakovičs atmiņās piemin kā pašsaprotamu, kā 19. gs. beigās kādā Krievijas provincē izklaidējies vietējais sabiedrības krējums: gubernators, policijas priekšnieks, skolu uzraugs u.c. augstākie ierēdņi kopā pasēdēšanā spēlējuši Mendelsona oktetu. Un komentēja: “Ja šodien Rjazaņā vai kādā citā pilsētā sanāktu kopā izpildkomitejas priekšsēdētājs, milicijas priekšnieks un partijas izpildkomitejas sekretārs, ko gan šie varētu atskaņot?!”