Tālā 1648. gada 15. maija rīts Minsterē sākās briesmīgi.

Spānijas karalistes delegācijai, kas te jau dzīvojās vairākas nedēļas, risinot miera sarunas ar nīderlandiešiem par astoņdesmit gadus ritējušā kara beigšanu, brokastīs tika pasniegta vien vārīta ola un glāze ūdens! Sagādnieki izmisumā plēsa parūkas: visā apkaimē dienas jājiena attālumā nekur nav spējuši atrast nekā ēdama! Nav ne šķēlītes hamona, ne garneles un safrāna paellas bļodiņai, ne tapas un (pats traģiskākais) pat ne lāses heresa! Vienlaikus arī Lejaszemju štathalteri netālu esošajā Osnabrikā jutās tikpat neciešami. Ne stampota, ne marinētas siļķītes! Pat šķēlīti māsdama kalpotāji nav spējuši atrast. Nemaz nerunājot par kausu putojoša lāgerīša.

Vietējie plātīja rokas un ko stāstīja par apstājušos loģistiku – musulmaņu pirāti sirojot jūrjā līdz pat Islandei. Nu un piedāvā tīrās šausmas, ko neviens civilizēts cilvēks mutē neliks pat nāves draudu priekšā, proti, asinsdesu ar brūkleņu ievārījumu, cūkas kāju ar štovētiem kāpostiem, bet pa virsu savu derdzīgo šņapstu.

Visiem bija skaidrs, ka komandējums pārvērties par ārprātu, un tam jāpieliek punktu. Uz pēcpusdienu Minsteres miera līgums tika parakstīts.

Vakarā Minsteres bīskaps Bavārijas Ferdinands un Osnabrikas bīskaps Vilhelms fon Vartenbergs pie vakariņu galda, kas vai lūza no hamona un tapas maizītēm, māsdama rituļiem, paellas katliem, stompota un siļķu bļodām – to visu iepriekšējās dienās bīskapu ļaudis bija konfiscējuši to valdījumos. Un apsprieda pie heresa glāzes, ka ņemot vērā cilvēka grēcīgo dabu un vājības, karus var izbeigt ātrāk, nekā barojot rijīgu sūtniecību varzu to bezgalīgās pārrunās.