Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
Aprīlis 24., 2021 
11:51 am - uzzinu pēdējais
No vienas puses, Nīderlandes karalistes zeme devusi Eiropas glezniecībai veselu plejādi “mazo” un “lielo” holandiešu. No otras puses, ne ar vienu citu glezniecības skolu muzeju un izsoļu namu eksperti neapietas tik uzmanīgi, kā ar Lejaszemju mantojumu. Jo nekādi nevaram zināt, vai, piemēram, Johana Vermēra glezna muzejā pie sienas ir viņa paša otas darbs. Un viss pateicoties Hana van Mēgerena (Henricus Antonius "Han" van Meegeren) spožajam talantam.

1889. gadā dzimušais Heinrihs pilngadību sasniedza kā spožu talantu apveltīts cilvēks, kuram ārkārtīgi patika gleznot un, kas nav mazsvarīgi, viņš to prata. Bet ne tajā laikā un ne tajā vietā. Visapkārt valdīja modernisti, futūristi, dadaisti un melnie kvadrāti, trīsstūri un pārējais Eiklīda mantojums, atsvaidzināts ar Lobačevska atziņām un celtniecības preču bodneiku piedāvājumu. Ko darīt? Kur likties?

Sākumā, noticējis gešeftterapijas koučingu pasaciņām, centās izsist sev vietu zem saules ar talantu un darbaspējām. Gleznoja no rīta līdz vakaram sev raksturīgajā neorenesanses reālisma stilā, bet krodziņā pie alus kausa gānīja visus kandinskus un pikaso. Bet kā zinām, ja tu uzspļausi pasaulei, tad tā to nemaz nepamanīs, taču ja pasaule uzspļaus tev – tu noslīksi. Tāpat ir arī mākslas pasaulē, kas tajā laikā strauji sāka transformēties mākslas tirgus virzienā. Tā nu mūsu Mēgerens neizbēgami nonāca sociuma apakšā kā nelabojams un nevienam nevajadzīgs lūzeris. Plus vēl pirmā lielā mīla un laulība apliecināja mūžseno patiesību: kur nabadzība pa durvīm iekšā, tur mīlestība pa logu ārā.

Tā nu mūsu varonis ar katru dienu kļuva aizvien neskūtāks, mati garāki un nemazgātāki, un garastāvoklis jo nīgrāks, bet aizvainojums uz pasauli un sajūta, ka no dzīves pienākas kas vairāk, tikai pieauga. Būtu tajos laikos pieejamas plašās internetu āres, viss būtu labi – poustētu Rubensa un Vermēra bilžu reprodukcijas, gānītos par cilvēces degradāciju, bet nedaudzie draudziņi “laikotu” un sniegtu sajūtu, ka neesi gluži Palle viens pats pasaulē. Taču šādas iespējas nebija.

It sevišķi Mēgerens, kā ļoti ticīgs cilvēks, pārdzīvoja, ka Vermēram praktiski nav gleznu ar reliģiskiem sižetiem. Tad nu viņš nolēma ko darīt lietas labā, proti, turpināt Vermēra darbu jaunā gultnē. Taču lai nebūt vienkārši atdarinātājs, viņš pievērsās tēmai visā nopietnībā (atgādināšu, ka puisis bija ellē talantīgs un visai labi izglītots). Viņš savā darbā izmantoja tikai no 17. gs. saglabājušos audeklus un rāmjus, izpētīja un jauca krāsas pēc vecajām receptēm, izvairoties no e-vielām, G5 stariem un ĢMO. Bez tam rūpīgi izdomāja arī leģendas, kā šāds Vermēra darbs varējis saglabāties nepamanīts. Vārdu sakot tas tev nebija klasiskais “paņemt avansu un notīties”, bet gan rūpīgs darbs un izpēte.

Rezultātā no aizmirstības augšām kā gaismas pils cēlās desmitiem Vermēra u.c. vēlīnās renesanses laikmeta autoru darbi. Eksperti sajūsmā sēca un dzēra sirdsdrapes, bet sabiedrības pīlāri nežēloja naudu, lai izpirktu nacionālā kultūras mantojuma kanonu. Savukārt Mēgerens nu dzīvoja kā niere taukos: nekustamie īpašumi Nicā, spiedzoši skuķi šampanieša baseinā, narkotikas un alkohols – viss tas, ko viņš bija pelnījis, taču dzīve un nesaprotošie laikabiedri bija lieguši. Sākumā gan esot bijusi doma atklāt sabiedrībai, kas tas viss ir viltojums – lai paņirgātos par ekspertiem un lietpratējiem, - taču naudas plūsma kaut kā iepatikās, tā kā sabiedrības neizglītotības atmaskošanu Mēgerens aizvien atlika uz vēlāku laiku.
Savas darbības virsotni Mēgerens sasniedza 1943. gadā, kad pie viņa ieradās pulciņš labāko mākslas ekspertu no Vācijas, un nopirka “autentisku” Vermēra gleznu “Kristus un tiesneši” priekš paša Hermaņa Gēringa kolekcijas.

Taču tas izrādījās arī klupšanas akmens… 1945. gadā amerikāņu militārie speciālisti pārņēma Gēringa mantojumu un kolekcijas, sākot rūpīgi noskaidrot to izcelsmes avotus. Te nu grāmatvedības papīros atrada, ka Vermēra gleznu “Kristus un tiesneši” nacistu bonza nopircis no kāda van Mēgerena. Kas tas tāds?

Un nabaga van Mēgerens, pa taisno no jauka triptiha ar blondām trīnēm milzu gultā nonāca karaliskajā cietumā, apsūdzēts par koloboracionismu un nacionālā mantojuma tirgošanu nacistiem. Bet par to sods denacifikācijas politikas vilnī draudēja aplam bargs. Loģiski, ka mūsu stāsta varonis aplam pārbijās un atzinās it visā – to visu veikuši nevis dižiem mazie holandieši, bet gan viņa čaklās rokas un vēlme ar viltojumiem graut nacistiskās Vācijas okupācijas varu. Nu vecā labā formula: “- Kāpēc iestājies tajā neliešu partijā? - Protams, lai grautu to no iekšienes!”

Sabiedrības izglītotāko daļu pārņēma kultūršoks. Eksperti, mākslas zinātnieki krita frustrācijā un asarās, kolekcionāri izmisīgi meklēja jaunus ekspertus kolekciju inventarizācijai, bet pats Gērings, uzzinājis, ka piekrāpts, iedzēra indi. Daudzi pat atsacījās ticēt notikušajam, un Mēgerenam nācās savā darbnīcā pierādīt savas grēksūdzes patiesību – dažu nedēļu laikā tapa lielisks līdz šim nezināms Vermēra šedevrs “Kristus un farizeji” (Jesus Among the Doctors).

Neviens labs darbs gan nepaliek nesodīts – tiesa piesprieda van Mēgerenam gadu ieslodzījuma par gleznu viltošanu. Nesagaidījis amnestiju, bez seksa un alkohola tā sirds neizturēja, un 1947. gadā mūsu varonis aizgāja aizsaulē, atstājot mums šo jauko stāstu. Taču cik no mūsdienās zināmajiem Vermēra darbiem patiesi ir oriģināli, droši nezina neviens.
This page was loaded Dec 19. 2024, 2:40 pm GMT.