Tālā 1855. gada 7. aprīlī Lielbritānijas un Īrijas apvienotās karalistes ārlietu ministrs Klarendonas grāfs ziņoja premjerministram vikontam Palmerstonam par pēdējiem jaunumiem.
- No Kambas ziņo, ka Mbau valsts monarha Viņa Majestātes Takombau vunivalu armija kopā ar sabiedrotajiem no Tongas karalistes, Viņa Majestātes Džordža Tupou tuihapaju armiju, virsaiša Enele Maafu vadībā sakāvuši nelikumīgās Revas karalistes dumpiniekus, kurus komandējis to virsaitis Marojs…
- Džordž, kas ir visi šie ļaudis?
- Latvieši, tfū, kļūdījos! Fidžieši, Henrij.
- Un kur tas viss ir?
- Kaut kur aiz Jaunzēlandes.
- Ēēē… bet kāds mums ar to visu sakars?
- Viņas Augstība karaliene Viktorija, pēc pašu aborigēnu kvēla lūguma, apsolījusi viņus pasargāt no Francijas tīkojumiem.
- Hmm… šie… buntavnieki… kaut kā saistīti ar Franciju?
- Paldies Dievam, nē, Henrij. Tie ir viņu iekšējie ķīviņi, un mūsu iejaukšanās nav nepieciešama.
Sirmais vikonts Palmerstons domīgi pacēla viskija glāzi. – Dievs, sargi karalieni…

Gaidu, kad beidzot skolmeistarus sāks vakcinēt. Ļautiņi gan baidās no blaknēm. Palūkoju internetos. Tie trombi, kas kādiem 0,0000001% tomēr parādoties, pamatā esot jaunām sievietēm smadzenēs. Abos šajos rādītājos esmu ārpus riska grupas.