Pirms sazincikmiljoniem gadu, akurāt 28. februārī notika kas neparedzēts. Proti, kāda amfībija, kas jau pusstundu blāvu skatienu bija klausījies sievas stāstā, cik daudz pelna viņas draudzeņu vīri, piepeši piecēlās un klusējot devās ārā no siltajiem piekrastes sēkļa vilnīšiem uz sauszemi, pa ceļam nomesdams sen apnikušās pleznas.
- Neuzdrošinies aiziet, kad es ar tevi runāju! - iespiedzās laulene.
- Tē-tē-tē-tē… - iebubinājās bērnu varza, kas vēl nemācēja runāt.
- Phe, evolūcijas strupceļš dodas strupceļā. - nobubināja tēvs.
- Ak, viņš vienmēr ir bijis mūsu ģimenes melnais ikrs! - saķēra galvu māte, - Lūk, manai draudzenei… - tālāk gan jau sekoja stāsts, kurš no mātes draudzeņu bērniem ko dara daudz labāk un veiksmīgāk par viņas atvasi, taču mūsu varonis tajā vairs neklausījās)
- Ceļš uz Fudzi kalnu sākas ar pirmo soli, - pie sevis izlēmīgi sprieda mūsu amfībija, - bet jūs varat te nosprāgt krīta nogulumos. Paliks vien nospiedumi kaļķakmenī…