To, ka Benito Musolini režīms nesaudzīgi apkaroja mafiju, nezina vien tas, kurš vēstures stundas pavadījis nirvānā, meditējot par smukās Anniņas krāšņo bizi acu priekšā. Taču reti kurš zina, no kurienes Musolini tāda nepatika pret mafiju.

Protams, jebkura valsts ir centusies apkarot privāto reketu - valsts necieš konkurenci. Taču Benito gadījumā reketam bija konkrēts vārds: dons Čičo (don Ciccio, jeb kristītā vārdā Francesco Cuccia). Viņš bija Pianas pilsētiņas (Piana dei Greci, mūsdienās Piana degli Albanesi) mafijas galva, cienījams vīrs visā apkaimē, ar ietekmi pat pašā Palermo. Tik ļoti cienījams, ka ievēlēts par Pianas mēru. Jauka pilsētiņa starp Korleoni un Palermo. Tas pat bija visai ērti, jo nu iedzīvotājiem vairs nevajadzēja maksāt divas reizes, vispirms mafijai, pēc tam ierēdņiem. Tā nu dons Čičo bija pilntiesīgas pilsētas un apkaimes galva, tēvs barotājs, un pieradis pie apkārtējo cieņas.

1924. gadā jaunais Itālijas premjerministrs un tautas vadonis - duče, - Benito Musolini apmeklēja Sicīliju viesturnejā, uzstājoties ar patriotiskām runām un aicinājumiem atgriezties pie tikumības un senču dzīvesziņas vai visās lielākajās pilsētās. Protams, it visur tika saskaņots vizītes protokols, tai skaitā valsts pirmās amatpersonas drošības jautājums. Dons Čičo premjera kanceleju lepni informēja, ka garantējot absolūtu drošību savos valdījumos. Kā jau saprotat, vīrs un vārds Sicīlijā nozīmēja daudz.

Taču kad jaukā maija rītā (diemžēl nekur neatradu precīzu datumu) Musolini ieradās, viņu pavadīja miesassargu kolonna uz motocikliem. Dons Čičo izbrīnīts ieminējies premjeram: “Tu esi kopā ar mani, tu esi manā aizsardzībā. Kāpēc vajadzīgi visi šie kruķi?” Taču Musolini sašutis noraidīja pat domu iztikt bez miesassardzes. T.i. apšaubīja dona Čičo autoritāti. To tā atstāt nevarēja, un dons tūdaļ lika saprast, kurš te galvenais. Proti, kad pēc furšeta Musolini iznācis un mērijas balkona uzrunāt tautu, laukums rātsnama priekšā bija tukšs kā izslaucīts. Tik vien kā avīžu tirgotājs un pārdesmit apkaimes ubagi un muļķīši. Tā nu Musolini, zobus sakodis, teca savus kvēlos vārdus praktiski tukšam gaisam. Un pie sevis nolēma, ka mafiju jāiznīcina.

Pēc pāris gadiem “dzelzs prefekts” Čezāre Mori (Cesare Mori, 1871-1942) ietupināja donu Čičo aiz restēm, kur tas sagaidīja Musolini galu. Iznācis no ieslodzījuma, valdīja savā pilsētā vēl ilgi un laimīgi, līdz mira savā savrupmājā 1957. gadā, 81 gada vecumā.