| 1920. gada 17. jūlijā Rīgā bāzētā Latvijas armijas 2. Ventspils kājnieku pulka kareivji, vairākas rotas, tika palaisti nedēļas nogalē brīvdienās. Atvaļinājuma nauda puišiem bija, savukārt ceļš kur uz dzimto pusi, lai vecākus apciemotu, makten tāls – nevarēja tā iesēsties autobusā un aizbraukt pāris stundās uz dzimto miestu. Tā nu kareivji nolēma brīvdienas pavadīt vieglā izpriecā, un devās uz Āgenskalnu, kur Grāvju (mūsd. Valguma) ielā bija sarkano lukturu rajons: vai katrā otrajā namiņā bija ierīkots t.s. publiskais nams, jeb tautas valodā runājot – mauku māja.
Puiši jauni, asinis karstas, temperaments virda, tā nu sastopoties Āgenskalnā ar ārvalstu kuģu jūrniekiem - tie šo teritoriju tradicionāli uzskatīja par savu, - klope gāja vaļā. Tika izmantots viss, kas pa rokai: koka sētu mieti, bruģakmeņi, galdu kājas utt. Gods kam gods, mūsējie vinnēja! Ārzemnieki tika ar kaunu un pārsistiem deguniem patriekti, bet varonīgie Latvijas bruņotie spēki pārņēma savā kontrolē atbrīvoto apvidu ar visām trofejām: meitenēm un alkoholu. Nav zināms, kā uz notikumiem raudzījās Āgenskalna meičas, taču rūpalu turētāji - krogus papi un mammas, - to nepavisam neuztvēra patriotiski atsaucīgi, bet uzreiz zvanīja policijai, ka te kareivji trakojot, šņabi un alu par velti dzerot, meitenēm nemaksājot saukdami, ka neesot jāmaksā par to, kas šiem no dabas pienākoties par velti! Ar sirēnām un ūdensmetējiem ieradās izsauktā policijas specvienība, taču bija pārvērtējusi savus spēkus un latvju puiku likumbijību – pārdesmit minūtēs policisti tika izmesti pa logiem un ar kaunu, pieturēdami pusnoplēstās piedurknes un iebuktētās ķiveres, muka atpakaļ uz iecirkni. Savukārt policijas iecirkņa priekšnieks izmisis zvanīja garnizona komandierim, Rīgas pilsētas komandantam palkavniekam Oskaram Asmanim, lai tak dara kaut ko, lai savalda savus bažibožukus!
Komandants mierīgu sirdi nosūtījis uz Āgenskalnu komandantūras rotu pilnā kaujas ekipējumā, lai tā bargi ieviestu kārtību un visus ataolus-bērziņus stieptu uz čoku. Bet vai domājat, ka Bermonta uzvarētāji tā viegli padevās? Nē – pašvaldības policistu likteni piedzīvoja arī militārā policija – šaut uz savējiem tā neuzdrošinājās, bet dūru un gultu kāju kaujā cieta smagu sakāvi... atkāpās, slaucīdami pārsistos degunus uniformu frenču piedurknēs. Bet armija ir armija - tik lēti nepadosies, - izsauca no garnizona divas bruņumašīnas un mēģināja Āgenskalnu ieņemt pa otram lāgam. Taču arī pretī tādi paši zeļļi! Rezultātā palkavnieks Asmanis zvanīja pulka komandierim jau pavisam izmisis: komandantūras rota cietusi sakāvi un piekauta, bruņuauto apturētas ar steigā improvizētām barikādēm (citādi būtu aizmukuši), bet daži bohēmas adepti pat sakāpuši uz auto jumtiem un torņiem, solot pa lūkām iekšā laist granātas, ja uzbrucēji netīsies prom!
Nācās 2. Ventspils pulka komandierim Jānim Ezeriņam lekt dienesta auto un pašam doties uz Āgenskalna fronti. Ieraugot savu komandieri, buntavnieki, izliekušies pa mauku māju logiem, to sagaidīja ar pērkondimdošu kopkora "urrā!" – pat ezītim skaidrs, ka arī pats palkavnieks paņēmis brīvu brīdi, lai pabaudītu Āģīša meiču maigi apaļīgo labvēlību. Komandieris brīdi pavērojas notikušo, pamāja ar roku un uzsauca: "Zēni, diezgan esot trakojuši, iesim nu uz mītnēm". Kareivji momentā saskrējuši kopā, sastājušies kolonnā, un dziedot "mirdzot šķēpiem zeltsaules staros", braši piecērtot uz Grāvju ielas bruģa papēžus, viegli līganā gaitā devās pār Daugavas tiltu uz kazarmām.
"Āgenskalna karš" bija īsa, taču spoža 20. gs. pirmās puses Rīgas bohēmas vēstures lappuse. Es ieteiktu mūsdienu Āģīša iemītniekiem kooperēties un nākamgad svinēt Āgenskalna brīvestības dienu – jūlijs, man domāt, ir ļoti labs mēnesis svētkiem, bet svētku nekad nevar būt par daudz. |