923. gads pēc Tā Kunga dzimšanas (tā misionārs stāstīja) - vasara, Norvēģijas dienvidi
Einars patiesi varēja uzskatīt, ka dievi viņam ir labvēlīgi, ja vien nebūtu jaunākais brālis Egils. Te nu Nornām bija iemeties kāds pamatīgs mezgls vērpumā, jo Egils bija tikpat spēcīgs, cik stulbs. Varēja pat neaizelsies uzmest plecos un uznest kalnā vērsi, taču uzticēt Egilam pat visvienkāršāko darbu nevarēja – noteikti ko salauzīs vai ne tā izdarīs. Pat ne par darbu bija runa. Gandrīz ik dienu Egils pastrādāja kādu cunduru, savukārt ģimene pastāvīgi lauzīja galvu: kas šim iešausies prātā nākamo reizi. Arī šī diena nevēstīja neko labu: jau no paša rīta Egils bija aizdomīgi kluss, un nu jau krietnu laika strēķi nekur nebija manāms. Smagi nopūties, Einars devās uzmeklēt brāli.
Atrada to jūras krastā, kur Egils, piesarcis un piepūlē stanēdams, stiepa milzīgu akmeni. Parasts cilvēks, pat ne gluži parasts – pat slavenais berserks Bjorns tādu milzeni ne tikai pacelt, bet pat izkustināt nespētu! Einārs skumji nodomāja: tāds spēks niekos tiek izšķiests…
- Ko tu dari, Egil?, - viņš vaicāja.
- Te man būs solārijs, - brālis atbildēja, - noliekot akmeni blakus jau puslokā sakrautiem klintsbluķiem. – Pašam savs! Lūk tā puslokā salikšu, lai dzestrums no kalniem nepūš virsū. Varēšu aizvējā saulē sildīties. - Un devās kalnā pēc nākošā akmens.
- Kāds solārijs no akmeņiem?! Tas taču absurds! – Taču Egils, savas idejas pārņemts, pat neatskatījās un neatbildēja.
Einars brīsniņu pastāvēja, tad devās mājās un par kārtējo brāļa izgājienu pastāstīja sievai.
- Varbūt mēģināt viņa domas ar ko novērst? – viņš vaicāja.
- Kāpēc? – izbrīnījās Zigrīda, - Lai stiepj savus akmeņus. Galvenais, ka mājās neko nesalauž un ciema ļaudis nebiedē. Tāpat drīz ziema - apniks. Toties akmeņus no nogāzes novācis, būs aitām kur ganīties.

( ... )