Proti, kaut kad senāk atminos lasījis kāda etologa grāmatā šādu aprakstu:

Vilku mātei un tēvam piedzimst varza kucēnu. Mazi, mīlīgi, pūkaini eņģelīši. Zīž mātes pupus, dievina tēvu, draiskojās alas priekšas smiltiņās. Kad šie sasnieguši kur gada vai pusotra vecumu, vecāki sāk vilcēnus apmācīt medīt. Un, tavu brīnumu! Tikko kā kāds pirmais zaķis zobos, tā paklausīgie bērniņi pārvēršas: sāk ņerkstēt pretī, neklausīt vecāku padomiem, taisīt šmuci ģimenes alā, zagt tēvam cigaretes, brāķēt mātes atnesto ēdienu. Vecāki viņus nepārvarami "besī". Vārdu sakot, tie pusauga vilcēni uzvedas tik nejauki un riebīgi, ka kādā brīdī tas vadzis lūzt!
Vecāki vairs neiztur: zobus atvasēm pakaļās un patriec no alas. Šie arī lepni aiziet ar kaucienu: Paši lieli!
Salasās no mājām padzītie jaunuļi bandā, blandās apkārt, kož nost aitas, mācās veidot savu hierarhiju un medīt patstāvīgi. Dumjākos mednieki atšauj, nekaunīgākie iekrīt lamatās – dabiskā atlase. Tā paiet gads. Tad šie jau paaugušies jaunuļi izveido pārus, un atgriežas dzimtajā vecāku alā jau kā pieklājīgi, dzīves izskoloti jauni vilki. Veidojas vilku saime - bars, - kur katram sava vieta un valda saskaņa. Līdz dzimst nākamie kucēni un dzīves aplis sākas no jauna.
Šis stāsts man ļauj ar lielu iecietību raudzīties uz skolas padsmitnieku izgājieniem, jo zinu, ka tā zobu rādīšana un pretīm runāšana nav viņu pašu gudrā doma vai sliktā audzināšana, bet mātes dabas instinkti. Tikai no mājām vecāki nevar atvases izmest, jo muti brūķēt un pieaugušajiem pretī runāt šie spēj, taču sevi uzturēt - nē. Pāris gadus jāsakož zobus un jāpiecieš to visu. Gan izaugs.

Tagad vēlme pārlasīt - varbūt vēl ko derīgu smelties, - taču nevaru atrast, kur tas lasīts. Sākumā domāju, ka Mouata “Nevain