- Kas tu esi pēc pārliecības?
- Cilvēks.
- Nē, pēc pārliecības! Sociālists, anarhists, nacionālists, liberālis, konservatīvais, vēl kas?
- Tikai cilvēks.
- Tā nevar būt. Ir jābūt kādai dzīves pozīcijai!
- Man diemžēl tādas nav. Bet ja tev nepārvarama vēlme piekarināt birku, tad vari uzskatīt mani par monarhistu, kurš dziļu nicinājumu raugās uz visu -istu bauru politisko rosīšanos.

Viens no pēdējā laika “trendiem” Rietumos ir jauno kreiso “karš ar pieminekļiem”, kas kreisajos izsauc tradicionālu atbalstu vai neitralitāti, bet labēji un mēreni noskaņotajā sabiedrības daļā – neizpratni vai pretīguma pilnu noliegumu. Jautājumā neiedziļinoties, patiesi var šķist, ka tā ir īsta stulbuma bakhanālija: ar brēcieniem “kolonizators!”, “rasists!”, “vergturis!” iznīcināt tādus bronzā vai akmenī atveidotos vēsturiskos personāžus kā, piemēram, Kolumbu, Vašingtonu, Hegu, Lī vai Rūzveltu. Pārmest pagātnes ļaudīm to, kas viņu laikā bijis pašsaprotams, un ir nosodāms tikai no mūsdienu kreisās morāles skatījuma, it kā ir tikpat dumji, kā, piemēram, pārmest Ciceronam, ka tas bijis romieris, vai Kopernikam, ka tas bijis katoļu mūks. Savukārt pašiem pieminekļu kara adeptiem šāds pamatojums nebūt nešķiet absurds, bet gan pašsaprotams – un tā Beļģijas pilsētā Zotegemā (Zottegem) tika sadauzīta Gaja Jūlija Cēzara statuja, pieķerot arī klāt netālu esošo Sv. Antoniju.

Daudzus tas šokēja. Kā nekā ir 21. gadsimts, paši sevi uzskatām par visai civilizētu sabiedrību, un nu tādas “tautas protesta” izpausmes kā antīkas statujas iznīcināšana, kakāšana uz policijas auto jumta un sadzīves priekšmetu veikalu izlaupīšana, kas bija pašsaprotama senāk, nu šķiet ne visai pieņemama. Bet ja tā apdomā, tad redzam, ka process ir visnotaļ dabisks, realizēts izsenis, un šodien vairāk šokējošas ir tā izpausmes, nevis mērķis.

Pieminekļi un toponīmika ir katras valsts ideoloģiskā kompleksa acīmredzamākā daļa. Līdz ar to, vienmēr, mainoties varai un pasaules skatījuma meinstrīmam, pirmie tiek nomainīti pieminekļi, vēstures mācību grāmatas un vietvārdi, to visu aizvietojot ar jaunu, laika garam atbilstošāku piedāvājumu.

Spriešana, ka lūk, civilizētās zemēs dažviet pagātnes ne visai politkorektie un mūsdienu labie pieminekļi it labi sadzīvo vidē, ir pašapmāns. Kā vienmēr, kad atsevišķu izņēmumu piemēru mēģina pasniegt kā kopēju tendenci. Ja jaunā kārtība ir absolūti antagoniska vecajai, tad nekāda plurālisma nav. Piemēram, nekur Vācijā nepieļaus pieminekli Hitleram, Itālijā – Musolini, Irānā – gāztajam šaham, vai Īrijā – Oliveram Kromvelam. Arī Latvijā 20. gs. sākumā, veidojoties jaunai valstij, pirmais, izkala no Vidzemes bruņniecības nama sienas nišas Pletenberga statuju, tās vietā liekot Lāčplēsi, likvidēja visus impērijas laika pieminekļus, bet vietvārdus latviskoja (Austrumlatgalē gadījumos, kad nebija latviska toponīma - nācās pat izdomāt).

Sadzīvošana iespējama vien gadījumā, kad valsts ideoloģijā netiek noliegta vēsturiskā tradīcija – tad var atļauties atstāt kādu nelielu procentu pieminekļu kādam varbūt ne pārāk simpātiskam svešzemju valdniekam, kuram tomēr bijusi arī sava pozitīva nozīme šīs zemes pagātnē, vai revolucionāriem dumpiniekiem. Tā teikt, sabiedrības pasaules skatījuma stabilitāte ļauj pie pāris tūkstošiem “mūsu” monumentu pastāvēt kādam desmitam idejiski “svešo”. Taču proporcijā “savējo” dominantei jābūt izteiktai arī šādā gadījumā – tad tas ideoloģijai netraucē, bet pat ļauj justies aizbildnieciski pārākai. Pasaules skatījuma ietekmes sfēras pamati ir stabili.

Savukārt “mūsu” pieminekļu jo vairāk, jo labāk. Neba velti vienas Latvijas austrumos esošas kaimiņvalsts liela ārpolitiska rūpe ir savās bijušajās kolonijās saglabāt piemiņas vietas un pieminekļus, kam tiek atvēlēti gan milzu līdzekļi, gan slēgti starptautiski līgumi, gan veikts diplomātiskais spiediens vai pat draudi – “mūsu” pieminekļi “viņu” teritorijā iezīmē “mūsu” ideoloģiskās ietekmes sfēru (tas nekas, ka pašu zemē kaut kur provincē brāļu kapi aizauguši, bet piemineklis kādiem tur panfiloviešiem pussabrucis – kaimiņu zemēs uzturēsim tos granītā un bronzā spožus).

Ko ar to vēlos teikt? To, ka pieminekļi bieži vien ir daudz svarīgāki, nekā mums šķiet, ejot ikdienā garām un vērojot uz to galvām kakājošos baložus. Šķiet, šī brīža pieminekļu kari Rietumos iezīmē neapzinātu tendenci uz vēlmi pēc totālas paradigmas maiņas. Uz absolūtu līdzšinējās valsts kultūras vēsturiskās tradīcijas noliegumu un aizmiršanu, lai sāktu visu “no baltas lapas”. Tieši tas pats motīvs, kas 1905. gadā motivēja dedzināt muižu bibliotēkas un 1917. gadā piekakāt izdemolēto Ziemas pili, bet pēdējās desmitgadēs motivē talibanus Afganistānā, ISIS kaujiniekus Irākā un brāļus musulmaņus Ēģiptē ar veseriem graut senatnes pieminekļus. Tiem, kam galvenais ir taisnīgas jauna pasaules celšana, “netaisnīgā” pagātne ir jādzēš no atmiņas kā traucējoša.

Man personīgi tas šķiet derdzīgi, taču aizdomas, ka jaunās pasaules adeptiem manas pārdomas ir pilnīgi vienaldzīgas. Ar to jārēķinās.

P.S.
Manuprāt kreisie ir visi tie, kuriem aktuālas idejas par apspiedējiem/apspiestajiem, brīvību, brālību un vienlīdzību, kā arī neiecietība pret atpakaļrāpulību (konservatīvismu).