| |
| Pagājušā gadsimta sākumā Itālijā proletariāta kustībā par sava dzīves līmeņa uzlabošanu parādījās ļoti efektīva metode, kas vēsturē iegājusi ar apzīmējumu “itāļu streiks”. Proti, strādnieki nevis atsacījās strādāt (jo šādā gadījumā tiem nācās ciest no policijas vardarbības, tos varēja atlaist no darba, vietā pieņemot streiklaužus u.tml.), bet gan sāka strādāt precīzi pēc instrukcijām, atsakoties no jebkādas personiskas iniciatīvas. Darba laiku ievēroja ar precizitāti līdz sekundēm, izpildīja tikai un vienīgi atbilstoši rīkojumiem un priekšrakstiem, par jebkuru radušos problēmu vai neparedzētu situāciju rakstiski ziņoja priekšniecībai un gaidīja, kad tā situāciju atrisinās ar jaunu instrukciju. Vārdu sakot, jebkura kustība tikai un vienīgi saskaņā ar “no augšas” nākošajām instrukcijām un noteikumiem. Tā izrādījās visefektīvākā streikošanas metode: streika pārņemtajos uzņēmumos ražošana praktiski apstājās, taču formāli “piesieties” strādniekiem nevarēja…
Vērojot šodienas skolās pastāvošo sistēmu, tā teikt, “pa ķēķa durvīm”, aizvien vairāk sāk šķist, ka tur valda šāds oficiāli neizsludināts “itāļu streiks”.( ... ) | |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}