Deklasēts un totāli nodzēries bomzis, kurš iekārtojies pamestā grausta pagrabā – mitrs, drēgns, pilns ar žurkām un kukaiņiem. Pat pavarda nav – lupatlasis kur atkritumos atradis izmestu virtuves dizaina reklāmas baneri un piekāris priekšā kanalizācijas šahtas atverei, iztēlojoties, ka tā nav lūka uz kolektoru, bet gan durvis uz burvju pasauli.

Nodzēries līdz delīrijam un trešajai cirozes pakāpei, viņš ar atrasta, nolauzta naža asmens palieku apstrādā nočieptu koka pagali vai atkritumos izmestu salūzušu lelli, lai izgatavotu sev tulpu – iedomu draugu, kuru iztēlē apvelta ar glābēja īpašībām. Ne velti Circenis saka (patiesībā tā ir paša vecā dzērāja projekcija), ka tulpa ir vienīgais šī cilvēka - kurš sevi dēvē par “tēti”, - glābiņš. Izaugs un klejos apkārt, leijerkasti spēlēdams un pelnīdams priekš vecā naudu – tādi ir šī deklasētā bomža pieticīgie priekšstati par laimīgu dzīvi.

Tulpa. Kā jau tas pienākas “bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm”, skolu ignorē un pie pirmās izdevības aizbēg, uzreiz nokļūstot “ielas vidē”, kur šo atplestām rokām sagaida dīleri (Duremars), mazgadīgo suteneri (Karabass Barabass), kā arī ekstrasensi un kabatzagļi (Alise un Bazilio), kas tūdaļ pusaudzi pieņem savā apritē. Visi kaut cik inteliģentie tēli, no “ielas pieredzes” raugoties, ir kusli peršu skaitītāji, kas savās skolās neko reālajai dzīvei derīgu nav iemācījušies.

Galu galā tulpa izpilda savu misiju un aizved “tēti” caur slepenajām durvīm laimes valstībā – pēc visa spriežot, tā bija vecā alkoholiķa agonijas delīrija murgu pēdējā vīzija, pirms aknas atteicās kalpot, un Karlo krampjos raustījās uz pagraba grīdas, apķēris savu koka lelli.