Vēlme justies kā autoritātei kādā jomā ir cilvēkam dabiska. Taču, ja kāds cits pakāpiens Maslova piramīdā izpaliek, tad šī vēlme, kopā ar vajadzību kā kompensēt trūkstošo, dažiem pieaug tik ļoti, ka cilvēks pats notic, ka ir autoritāte. Tas ir briesmīgi.

(..) Kāpēc šāds sabiedrības modelis saglabājās tieši Baltijā? Manuprāt, tā bija reakcija uz impērijas rusifikācijas politiku, proti, vāciski runājošā elite "iekonservējās", aizsargāja savu valodu, izglītību, manieres un kārtu tradīciju no unifikācijas spiediena, jo šie elementi bija Baltijas guberņu kultūras autonomijas pamatā. Diemžēl vienlaikus valodas, kārtu privilēģiju un separācijas saglabāšana samazināja sociālo liftu skaitu un nošķīra latviski un igauniski runājošos iedzīvotājus no vāciski runājošajiem, sadalot sabiedrību "kastās". Atkārtošos: sākotnēji būt vācbaltietim nozīmēja kultūras, izglītības un sociālās kārtas piederību – jebkurš izglītots un turīgs cilvēks ikdienā runāja vāciski (arī jaunlatviešu lielākā daļa bija apprecējuši izglītotas sievas, t. i., vācbaltietes, un mājās sarunājās vāciski). (..)

Nu tā - visnotaļ subjektīvas pārdomas. Šāds priekšstats man ir šobrīd, balstoties uz esošajām zināšanām. Ja nāks priekšā kas tāds, kas to apgāzīs vai mainīs, nāksies skatu koriģēt, tačo pagaidām redzu to šādi.