Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
Augusts 26., 2019 
04:06 pm - par laikiem, kad sievietes, kuras pildīja savu bioloģisko uzdevumu, bija lielā cieņā
Sensenos laikos dzīvoja reiz labdzimusi jaunkundze vārdā Almodisa de la Marša. Kā jau tas dzīvē bija iekārtots, 1038. gadā viņa visai agri tika izdota pie vīra, par kuru kļuva Hugo V, Luziņanas kungs, saukts par Dievbijīgo. Abi bija aptuveni viena vecuma, hormoni virmoja, un viens pēc otra pasaulē nāca trīs mantinieki: dvīņi Hugo un Žurdēns, kā arī meitiņa peciņa Melisenda. Taču tad piepeši (sic!) izrādījās, ka abi laulātie esot pārāk tuvi radinieki (visi apkaimes Targarieni rauca degunus), un laulību nācās šķirt. Tā kā dāma bija izskatīga - piens un asins, - ar labiem ciltsrakstiem un pūru, nepagāja ne brīdis, kad viņa 1040. gadā aprecējās pa otram lāgam, šoreiz ar Tulūzas grāfu Ponsu Gijomu. Bērni palika pie tēva kā tā mantinieki, bet pats Hugo jaunu sievu vairs nemeklēja.

Arī Ponsam tā bija jau otrā laulība, taču bērnu nebija. Te nu Almodisa nāca kā glābiņš – viens pēc otra pasaulē nāca trīs dēli (viņu skaitā arī Raimunds, vēlāk viens no Pirmā krusta kara līderiem) un meita. Laulība bija izdevusies: gan plaši valdījumi, gan lieliska pils Narbonnas centrā (blakus frizētava, itāļu delikateses, alko outlets), gan augsts sociālais statuss, gan jauka bērnu varza, gan lieliski iekārtota virtuve – kas vēl sievietei vajadzīgs laimei?!

Taču liktens sliktens lēma citādi, un 1053. gada pavasarī Barselonas grāfs Ramons Berengers I, nolīdzis musulmaņu pirātus (iespējams, Raimundam uz tiem dvieļgalvām nīgrs prāts bija arī tāpēc, ka šie māmiņas nolaupīšanā pirkstu pielikuši), nolaupīja laimīgo māti un aizveda uz savu mežonīgo katalāņu zemi. Tur ar varu aprecēja, bet jau pēc rudenī piedzima dvīņi Berengers Ramons un Ramons Berengers (acīmredzot tēva fantāzijai nebija pārāk plašs lidojums). Pa to laiku ritēja sūdzības, tiesāšanās, kuru rezultātā pēc trim gadiem pāvests Ramonu un Almodisu izslēdza no Baznīcas kā grēkā dzīvojošus, taču Barselonā tam lielu vērību nepiegrieza, jo akurāt pasaulē nāca mazā Agnese, bet vēl pēc gada – Sansa.

Acīmredzot Almodisa bija harismātiska personība, jo, par spīti dažādajām laulību peripetijām, spēja saglabāt arī bijušo lauleņu mīlu un cieņu. Hugo V nesavtīgi palīdzēja viņas dēlam no otrās laulības Raimundam karā ar Akvitānas hercogu, pati netraucēti viesojās Tulūzā meitas kāzās u.tt. Meitas tika lieliski aprecinātas, dēli bija slaveni valdnieki un krusta karotāji, bet mazmazdēls Gijs de Luziņans 1186-1192 gados pat sabija par Jeruzalemes karali.

Vārdu sakot, par neizdevušos un garlaicīgu dzīvi Almodisa sūdzēties nevarēja, tikai nāves stunda mazliet disonē ar pārējo, proti, 1071. gadā viņu nogalināja padēls Pere Ramons (attiecīgi tika izslēgts no mantojuma un izraidīts no Barselonas) no pēdējā vīra iepriekšējās laulības. Taču citādi grāfiene nodzīvoja pilnasinīgu mūžu, atstājot burvīgu dzīves dzīparu kamolu, ko pēc gadsimtiem vēsturniekiem šķetināt.
This page was loaded Dec 19. 2024, 7:55 pm GMT.