Pirāti izsenis uz jūrām veica milzumu neģēlību, un sagādāja kārtīgiem ļaudīm daudz sirdsēstu.

Lūk, kā tas notika senos laikos. Ieraugot jūrā tirgotāju kuģi, kas pārvadāja vērtīgas mantas, pirāti uzreiz tam sāka dzīties pakaļ, bet kad noķēra, abordēja. Ieņēmuši tirgotāju kuģi, pirāti atbruņoja komandu un uzreiz devās uz kravas rūmēm, pa ceļam neaizmirstot uzlauzt seifu kapteiņa kajītē. Īpaši viņus interesēja juvelierizstrādājumi, kas tajos laikos bija lielā vērtē.

Savākuši uz kuģa visu, kas spīdēja un kam bija kāda vērtība, viņi to pārnesa uz savu kuģi, kur darbnīcu klājā kaujas gatavībā sēdēja pirātu juvelieru u.c. amatu pratēju komanda. Te sākās pats briesmīgākais, proti, pirāti aši nokopēja visas atrastās mantas, tad oriģināllietas aiznesa uz tirgotāju kuģi, atsēja tā komandu, bet paši pameta nozieguma vietu un devās tālēs nezināmās.

Kad pirātu kuģis sasniedza tuvējo ostu, uz tā jau bija pilns ar augstvērtīgām mantu kopijām, kuras viņi pārdeva ar milzu peļņu, izgatavoja jaunas un atkal pārdeva, bet iegūto naudu apraka neapdzīvotās salās.

Savukārt šo mantu pirmie izgatavotāji cieta prātam neaptveramus zaudējumus no neiegūtās peļņas - nenopelnīta nauda ir zaudēta nauda! Bet cietušo kuģu jūrnieki un pasažieri zaudēja popularitāti, jo nu tādas rotaslietas, kādas bija viņiem, valkāja pat sētnieces un asfalta licēji!

Cīņa ar pirātismu bija valdību augstākā prioritāte.