| |
| "(..) Vācbaltieši nebija vācu nācijas diaspora, bet gan noteikta etniska grupa ar savu vēsturi, tradīcijām, izpratni, simboliem. Protams, migrācija šo grupu primāri saistīja ar vācu zemēm, un starp ieceļotājiem bija ļaudis, kas Baltijas vidē tā arī neiesakņojās. Ja mēģinām vilkt kādas paralēles, šodien ir apzīmējums «krievi», ar kuru reizēm ļoti plaši saprotam visus krievvalodīgos, kaut arī runa ir par vairākām grupām, kuru izcelsme, vēsturiskā saistība ar Baltiju un piederības izjūta tai katrā konkrētā gadījumā būtu jāanalizē dziļāk un niansētāk. (..)
Kopš tā brīža, kad latvieši sevi apzinājās kā kopu ar savu nacionālo identitāti, viņi sāka dzīvot savā atsevišķā informācijas telpā. Apmēram pusotru gadsimtu Latvijas teritorijā pastāvēja divas samērā nošķirtas informācijas telpas. Viens par otru neko negribēja zināt, neinteresējās vai ignorēja. (..)
vācbaltiešu elite šajos pāris gadsimtos lielā mērā bija tas elements, kas saturēja kopā ar valstu robežām sadalīto bijušās Livonijas telpu, un šīs kultūrtelpas vienotība bija viens no priekšnoteikumiem, lai šeit veidotos vienotais latviešu etnoss. (..)
Latviešu rakstītās kultūras vēstures, sevišķi iespiesto grāmatu, arī preses vēstures sākumu mēs atrodam tieši Baltijas vācu luterāņu mācītāju aktivitātēs, un tas ir t. s. apgaismības filantropisms, kas sākotnēji saistījās ar reliģiskām idejām, bet pakāpeniski pārauga plašākos apgaismojošos mērķos. Protams, līdzās elites misijai pastāv arī problēmas, kas saistītas ar sociālo kontroli. Atbalsis no šīs problemātikas varam saklausīt vēl 20. gs. 30. gadu beigās diskusijā starp Ludvigu Adamoviču un Heinrihu Šaudinu. Adamovičs rakstīja — jā, ir taisnība, ka Baltijas vācieši ir likuši pamatus latviešu izglītībai un kultūrai, bet latvieši par to nekad nav jutušies īpaši pateicīgi. (..)
Elite vispār ir konservatīvs elements, tā parasti nelabprāt reaģē uz jaunām situācijām, un vācbaltieši tolaik, visticamāk, palaida garām kādas iespējas ciešākai sadarbībai ar igauņiem un latviešiem, nepietiekami novērtēja, ka laiki ir mainījušies. (..)
savulaik ir nācies pētīt vācbaltiešu muižniecības politiku tautskolu jautājumos, un es varu apgalvot, ka tieši ar šīs elites atbildību un izpratni 19. gs. šeit tika likti pamati eiropeiskai izglītības sistēmai. (..)
1939. gadā daudzi no vācbaltiešu aizbraucējiem aiznesa līdzi domu, ka latvieši tā arī nav pratuši izveidot valsti, kurā var justies droši. (..)
jāsaka — mūsu kultūrā ir ļoti daudz savā pamatā vācbaltiska, ko mēs kā tādu neapzināmies. (..) Ikdienas ieražas — cik daudz ēdienu, kurus mēs pieskaitām latviešu virtuvei, ir vāciskas izcelsmes! Pildītās pankūkas ar gaļu — komm Morgen wieder! («Nāc rīt atkal» — tāpēc, ka tās otrajā dienā garšo tikpat labi); olā apcepta baltmaize — der arme Ritter («nabadzīgie bruņinieki», jo arī bruņiniekiem reiz pienāca posta laiki); Rosa Manna («debesmanna»), Schimmende Inseln («peldošās salas»), speķa pīrādziņi, «žagariņi» utt. Reiz ar studentiem mēģinājām aplūkot kulinārās tradīcijas gan Igaunijā, gan Latvijā, un sanāca, ka īsti latvisks ir varbūt vienīgi rupjmaizes kārtojums un pelēkie zirņi. Šo savstarpējo ietekmju jomu ar vācbaltiešiem latviešu vēsturnieki un kulturologi īpaši aktīvi diemžēl nav pētījuši." | |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}