Skolotājām ar stāžu, kuras gadu desmitiem atradušās mazu un padumju dzīvnieciņu vidē, kurā ir vienīgās Autoritātes, ļoti bieži izveidojas skolotājas sindroms, ar ko tās saaug tik ļoti, ka nespēj abstrahēties, izejot ārā no skolas. Turpina tādā pašā manierē ar apkārtējiem runāt kā ar neko nesaprotošiem bērneļiem gan veikalā, gan ģimenes viesībās. Tā kā ja kāds kādam vaicā "vai gadījumā esat skolotājs?", tad tas visbiežāk domāts nevis ar 19. gs. zemnieka apbrīnu pret Irlavas semināra absolventu, bet gan, ka šis sarunu biedrs drīzāk ir hiperpaštaisns un nespēj vispār uztvert, kur nu vēl ieklausīties otra viedoklī.

Ir tāds sovjet spīč jēdziens kā "sadzīves kultūra" (культура быта"), ko lieto, runājot par gadījumiem, kuros nav saskatāma "nekulturālība" (бескультурье).

Ja tā padomā, nekādas citas kultūras nav. Visi "augstās" kultūras institūti - māksla, teātris, mūzika, literatūra utt., - ir sporādiskas fluktuācijas, kas dzimst sabiedrībā vai tās elitē burbuļojošajā kopējā ikdienas kultūras zupā. Ja ir šis lielais zupas katls, tad šādas fluktuācijas ir likumsakarīgas (ir sabiedrības, kurās tas katliņš ļoti maziņš). Bet pati zupa ir t.s. ikdienas kultūra, kad maksimāls daudzums ikdienas elementu, ieskaitot ainavu un urbāno vidi, tiek transformēts, jo ir pietiekams skaits indivīdu, kas ieinteresēti šo elementu kopumu sakārtot tā, lai pēc iespējas vairotu savu labsajūtu un komfortu.