| Par t.s. Krimas karu (an. Russian war, Crimean War, fr. la Guerre d’Orient, Guerre de Crimée, vc. Orientkrieg, Krimkrieg, kr. Восточная война, Крымская война, 1854-1856). Interesanti, ka, piemēram, Baltijas jūrā operēja tikai lielo okeāna kuģu flotiles, kas, attiecīgi, bija spējīgas veikt ostu pilsētu bombardēšanu, taču nekontrolēja seklos piekrastes ūdeņus. Kur palika mazākas iegrimes karakuģi, kas spētu gan desantus veikt, gan piekrastes blokādi īstenot un kaperēt? Izrādās, ka 10 šādi kuģi patrulēja Skotijas piekrasti, 27 - Anglijas piekrasti, 7 – Īrijas jūru, bet 23 - Ziemeļu jūru.
Kāpēc tik dīvaini? Gluži vienkārši, tāpat kā mūsdienās, arī tajos laikos Krievija lieliski mācēja (kā nekā Potjomkina ģerevņas ir viņu tehnoloģija) imitēt militāro varenību un grabināt ieročus: bija pāris ekstra klases elites armijas vienības, vairāki ultramoderni karakuģi (kurus gan īsti nemācēja vadīt, bet to jau neviens nezināja), ko demonstrēja visās iespējamās situācijās, kamēr armijas pamatmasa vīzēs maršēja siens/salmi un ravēja ģenerāļu mazdārziņus. Attiecīgi, Rietumos bija iespaids par Krievijas impēriju kā sociāli un ekonomisku iepalikušu, toties militāri varenu lielvalsti, un centās nodrošināties pret šīs varenās armijas prettriecieniem pašu teritorijai. Neviens pat nenojauta, ka tas viss ir "pokazuha". Bet kad saprata, tad jau bija par vēlu ko stratēģiskajos plānos mainīt. |