1912. gada Olimpiskajās spēlēs Stokholmā jāšanas sporta cienītāju uzmanība bija pievērsta sacensību favorītam, kurš kā spēlēdamies izpildīja vissarežģītākās figūras un iegūto punktu ziņā jau no sacensību sākuma bija tālu priekšā visiem konkurentiem. Visi bija pārliecināti, ka te nu zelta medaļa garantēta ar uzviju. Līdz brīdim, kad lecot pāri šķērslim ar ūdens grāvi, zirgam paslīdēja kāja un abi - kā jātnieks, tā zirgs, - apmeta kūleni un, dubļus šķiežot, pazuda ūdenī. Jātnieks ar smagu kontūziju un piecām lauztām ribām bija spiests izstāties no sacensībām, un tik vien bija mierinājums, kā pēc karaļa Gustava V īpaša rīkojuma īpaši tikai viņam kalta zelta medaļa par "sportiskumu".



Tas bija Krievijas impērijas Izmailovskas leibgvardes pulka poručiks Karls fon Rummels (Carl von Rummel, kr. фон Руммель Карл Альфонсович, 1888-1967), labākais jātnieks visā impērijā, pēc tam 1. pasaules kara varonis, pēc lielinieku apvērsuma demobilizējās, kopš 1919. gada komandēja 8. kņaza Poņatovska ulānu pulku Polijas armijā (kas loģiski - neatgriezīsies tak pie radiem uz Kurzemi, ja tur igauņi ar latviešiem vācbaltiem brūk virsū), apbalvots ar Polonia Restituta, Virtuti Militari un Zelta Krustu, demobilizējās kā kavalērijas pulkvedis; pārstāvēja Poliju 1924. un 1928. gadu Olimpiskajās spēlēs, pēdējās izcīnot bronzas godalgu.

Un, kaut baltkrieviem šajā jautājumā cits viedoklis (Karls dzimis Grodņā), manuprāt viņš ir īstens "mūsējais" – vācbaltieši fon Rummeli Kurzemē ir zināmi kopš 1357. gada, 1631. gadā ierakstīti Kurzemes bruņniecības matrikulā, to valdījumā bijušas Purmsātu (Pormsahten), Nurmuiža (Nurmhusen), Zasas (Saassen), Červonkas (Tscherwonka) u.c. muižas, – sena un cienījama kurzemnieku dzimta.