Pirms gadiem 200 mūzikas cienītājs nebūt nebija melomāns, klausītājs, bet gan cilvēks, kurš ik dienu vakarā pie vīna glāzes muzicēja kopā ar radiniekiem un draugiem, bet no rītiem no avīžpuikas pirka reizē gan tās dienas avīzi, gan "svaigo kvartetu", t.i. tās dienas nošu krājumu, lai vakarā būtu ko spēlēt un improvizēt.
Būt par mūzikas klausītāju ir visai neadekvāta cilvēka un mūzikas attiecību forma, zināmā mērā atgriešanās agrajos viduslaikos, kad bārdām noaugušie barbari izbrīnā klausījās notverta romiešu lautista solokoncertu, pirms sadauzīja viņa lautu, pašam ielika rokās cērti un aizsūtīja rūdu rakt.
Ja cilvēks grib lasīt, viņam nāksies iemācīties alfabēta burtus un to salikumus. Ja cilvēks vēlās arī saprast izlasīto, tad viņam nāksies mācīties gan gramatiku, gan izlasīt pietiekami lielu tekstu apjomu, līdz nāks sapratne. Tāpat ar mūziku: ja cilvēks vēlas saprast mūziku, viņam jāmācās gan lasīt notis, gan spēlēt kādu instrumentu, pie tam vislabāk ansamblī. Vācu zemes un Austrija pirms 200 gadiem bija muzikālas zemes tikai tāpēc, ka praktiski zem katra jumta vakaros skanēja instrumentāli dueti un kvarteti. Tā kā burvīgā Formana filma "Amadeus" ar ainu, kur mūziķi koncertē, bet klausītāji kniebj viens otram dibenos un grauž grauzdētas saulespuķu sēklas, no vēstures viedokļa ir aplama – klausītāji katrs spēlēja kādu mūzikas instrumentu (nu savas apdāvinātības robežās, protams), un lielākā daļa visai labi spēja novērtēt mūzikas kvalitāti. Tādēļ galma mūziķi tajā laikā bija augstā vērtē, un tas pats Mocarts tik viegli no provinciālās Zalcburgas "izsitās tautās" un aplausu pavadīts ceļoja no koncerta uz koncertu (visnotaļ šaubos, vai mūsdienās ģēnijpianistu ar tādu sajūsmu uzņemtu un finansētu, teiksim, Lemberga, Šlesera vai Kokaļa galmā).

Bet ja kāds lepojas, ka zina noskaitīt no galvas visu "AC/DC", "Queen" vai kādas citas proletkulta grupas diskogrāfiju, tad tas liecina tikai par to, ka cilvēks iekalis galvā vienu reizrēķina tabulas stabiņu, nevis ko saprot no matemātikas.

Kad sunītim nav ko darīt, tas sev pautus laiza, kad cilvēkam nav ko darīt, un pietrūkst prāta ko sakarīgu izdomāt, viņš lien kaimiņa privātajā dzīvē. Klasiskajā dievzemītes literatūrā šāds tips vissulīgāk aprakstīts Oļiņietes tēlā. Manā bērnībā tas tika pasniegts kā kas aizmirsts, taču šodien redzam, ka šādas oļiņietes - visu zina, kas ir sargājams, kas ir tradicionāls, kas ir īsts un kas ir nosodāms, - tautiski rakstītām šallēm apsējušās, aktīvi rosās, vāc parakstus, apvienojas partijās, raksta blogus...

Kaut kā šķita, ka kas tāds bija iespējams pagājušajā gadsimtā, un nu sen aizmirsts, taču izrādās, ka arī mūsdienās kas tik tumsonīgs, klaji melīgs un derdzīgs pastāv un aktīvi rosās (tā iet, kad dzīvo savā komforta burbulī un lasi tikai tos ļaudis, kuru prātu un domas cieni): "ģimene ir tikai un vienīgi divu dzimumu – vīrieša un sievietes –, bet ne divu vīriešu vai divu sieviešu savienība (..) viendzimuma pāru tiesības – nereti pat plašākas nekā tradicionāli orientētajiem (..) Ja valsts atceltu sodu par zagšanu, zādzību skaits krietni pieaugtu (..) tieši jaunieši ar savu nenobriedušu vērtību sistēmu ir lielākie iniciatīvas pretinieki (..) kā apvienot puisēna un desmit citu bērnu audzināšanu, ja nodarbību laikā jārunā par ģimeni, kur ir tētis un mamma – vīrietis un sieviete (..) vadītāja netradicionālajai ģimenei deva atbildi, ka, piedodiet, bet vietu nav (..) citām valstīm parakstu vākšana rit gausāk, un Latvijas balsis tām palīdzēs.

Ņemot vērā, ka šobrīd 45% bērnu LR dzimuši ārlaulībā, minētajai bērnudārza audzinātājai kopā ar iniciatīvas autori A. Geduševu (nav jums nekāda Bērziņa!), šķiet, vairāk paies laika skaidrojot, kā var būt, ka tikai viens tētis vai viena māte, bet vecvecākus vispār jāsvītro ārā, nekā mācot bērniem lipināt plastalīna zaķīšus. Lai gan šķiet, ka iniciatīvas skartajās pirmsskolas bērnu ieslodzījuma iestādēs drīzāk mācīs rotaļu, kur baltās lelles Nīcas brunčos ved uz smilšukastē izrakto grāvi nošaušanai brūnās lelles...