Atbilstoši Pētera I ieviestajai Rangu tabelei, Krievijas impērijā personām, kuras civildienestā sasniedza XIV kategorijas činu, tika piešķirta personiskā dižciltība (личное дворянство), savukārt sasniedzot VIII kategorijas činu, kolēģijas asesora vietu – mantojamā (dzimtas) dižciltība (потомственное дворянство). Jāpiebilst, ka armijā karjera veidojās straujāk: dzimtas dižciltību cilvēks saņēma līdz ar pirmo virsnieka pakāpi, praporščika uzplečiem. Bez tam dzimtas dižciltību varēja iegūt, to saņemot par kādiem īpašiem nopelniem, saņemot jebkuru impērijas ordeni, kā arī ja tēvam un vectēvam, atbilstoši to činai, bijusi personiskā dižciltība un tie šajā činā nokalpojuši vismaz divdesmit gadus katrs.

Kārtība visus pmierināja, kamēr ierēdņu bija maz un armija neliela. Taču palielinoties gan ierēdniecībai, gan armijai, jau ap XIX gs. 40. gadiem VIII kategorijas činavnieku skaits bija ievērojami pieaudzis: ja uz 1796. gadu šīs kategorijas činavnieku bija 1524 cilvēki (ieskaitot virsniekus), tad 1846. gadā tikai kolēģijas asesoru vien bija 5411 cilvēku (ЦГИА, ф. I отделения с.е.и.в. Канцелярии, оп. 2, д. 6829, ч. 55 «в», прил. 2). Viena paša Nikolaja I laikā aptuveni 20 000 personas saņēma dižciltību. Pie tam, kā uzsvēra savā ziņojumā imperatoram kņazs B. Vasiļčikovs (князь Б. А. Васильчиков), lielai daļai ir tikai 3. kategorijas izglītība, nepietiekama audzināšana un morāle, lai patiesi atbilstu jaunajam statusam. Kā redzam no Iekšlietu ministrijas atskaites (Краткий отчет о действиях Министерства внутренних дел с 1825 по 1850 гг) impērijā XIX gs pirmajā pusē bija aptuveni 253 068 dižciltīgo, no kuriem 23 984 piederēja mazāk nekā 10 dzimtcilvēku, bet 109 444 zemi apstrādā paši. Kaut skaidrs, ka skaitļi neprecīzi, par kopējo tendenci priekšstats rodas.

Nācās mainīt likumu, kaut Nikolajs I ilgi šaubījās pieņemt tik nepopulāras izmaiņas. Beigu beigās 1845. gadā izdeva ukazu "Par dižciltības iegūšanu ar dienestu" (О порядке приобретения дворянства службой). Turpmāk armijā personīgo dižciltību saņēma pirmā virsnieka pakāpe, praporščiks, bet ar pirmo štāba virsnieka pakāpi ieguva mantojamo dižciltību (majors kājniekos, apakšpulkvedis artilērijā un inženieru daļās). Ja šādi dižciltību saņēmusī persona pati pameta dienestu vai pārgāja civildienestā, tad zaudēja savu statusu: bijušais praporščiks kļuva par goda pilsoni, bet štāba virsnieks nu bija tikai ar personīgo dižciltību. No civildienestā esošajiem personīgo dižciltību saņēma, sākot ar IX kategoriju (titulārpadomnieks), bet mantojamo dižciltību – tikai sākot ar IV kategoriju (slepenpadomnieks un īstenais valsts padomnieks). Armijā dižciltību nu piešķīra tikai sākot ar pulkveža pakāpi.

Par apbalvojumiem runājot, 1876. gada likums noteica, ka dižciltība pienākas vairs tikai ar augstākajiem ordeņiem apbalvotajiem, izņemot Sv. Jura un Sv. Vladimira ordeņus (pat zemas činas ierēdnis saņēma IV šķiras Sv. Vladimira ordeni par 35 gadu nevainojamu dienestu valsts labā, savukārt armijas činas saņēma ordeņus par 25 gadu izdienu). Ar Vladimira IV šķiru apbalvotie virsnieki saņēma dižciltību tikai tad, ja bija nodienējuši vismaz 20 gadus, bez tam jau bija apbalvoti ar Sv. Annas ordeņa II šķiru (ko civildienestā varēja saņemt ne zemāk kā VI kategorijas ierēdņi). Sākot ar 1900. gadu mantojamo dižciltību nu deva vairs Sv. Vladimira ordeņa III šķira (ko civildienestā varēja saņemt ne zemāk kā IV kategorijas ierēdņi, kuriem pienācās dižciltība, sasniedzot činu). Līdz ar to var teikt, ka ordeņi praktiski vairs nedeva dižciltību, jo augstākos ordeņus varēja saņemt to kategoriju virsnieki un činavnieki, kuri jau bija dižciltīgi.

Visvieglāk personisko dižciltību bija iegūt caur universitāti. Proti, universitātes absolvēšana automātiski deva tiesības uz ХII, X vai IX kategoriju činu civildienestā, bet Dr. grāda ieguvējiem – uz VIII kategoriju.