|
| (..) mana disertācija un grāmata saistīta ar vācbaltiešu lomu un nozīmi agrīnajā latviešu literatūrā. Jo tieši viņi, absolūtajā vairumā gadījumu tie bija mācītāji, kas rakstīja latviešiem un latviešu valodā, faktiski izveidojot laicīgo latviešu literatūru. Un arī šajā periodā labi redzamas struktūras, kas attiecināmas uz kultūrapmaiņu un kultūru cirkulāciju. Tāpēc var teikt, ka kultūra neeksistē vienskaitlī un jebkuras kultūras saknes saistītas ar aizņemšanos un pārņemšanu. Vai kā savā grāmatā Pīters Bērks citē Edvardu Saīdu: "Ikvienas kultūras vēsture ir kultūras aizņemšanās vēsture." Tā, piemēram, Latvijā nav iespējams atraut vācbaltiešu vēsturi no latviešu vēstures, jo ne jau tikai latvieši ietekmējās no viņiem, bet arī vācbaltieši tikpat lielā mērā ietekmējās no latviešiem.
Latviešiem ir literatūras vēsture, bet diemžēl nav literatūras lasīšanas vēstures, kas atspoguļotu, kā dažādos laika posmos mainījies priekšstats par lasīšanu. Pagāja laiks, līdz cilvēki saprata, ka lasīšanas rezultātā, kas sākotnēji sniedza vienīgi reliģisku pārdzīvojumu, var arī kaut ko iemācīties vai vienkārši izklaidēties. |
|
|