Neatkarīgās Latvijas valsts ideja pirms 1918. gada 18. novembra bija tikai inteliģences, nevis plašas tautas ilgi lolota, pieprasīta lieta. Tā uzskata vēstures doktore, LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Ineta Lipša. “Latvieši kā politiski nepilngadīga tauta, kas svaidās no vienas galējības otrā” (avīze “Līdums”), “latvieši nav tauta, bet tikai bars, kurā katrs brien uz savu pusi, un ir naivi gaidīt, lai divi miljoni kalpu nodibinātu sev valsti” (Kārlis Skalbe) – šie ir tikai daži no 20. gadsimta sākuma latviešu avīžu citātiem, ko vēsturniece izmantojusi savā publikācijā “Vārgā vilkme. Latviešu valstsgriba Pirmā pasaules kara dūmos” (“Rīgas Laiks”, septembra numurs).

Pēc šī raksta varēja pārliecināties, ka I. Lipšas viedoklis neatbilst ierastajiem stereotipiem par latviešu vēlmi pēc savas valsts 1918. gadā un tam, kā parasti vēsta par mūsu neatkarības sākumiem.

“18. novembrī mums būtu jāgodā tie politiķi un viedokļa līderi, kuri noveda līdz neatkarības pasludināšanai un proklamēja Latvijas valsti, jo 1918. gada 18. novembris tiešām bija viņu diena, inteliģences uzvara. Savukārt 1919. gada 11. novembris jau ir tas datums, kad svinama tautas, plašas sabiedrības līdzdalība. Viena lieta bija proklamēt, otra – noturēt, kad ar inteliģenci vien ir par maz. Tauta nemostas pati, vajag kādu, kas tos modina. Tas ir tik viegli izprotams, ka vispirms nāk neliela indivīdu grupa, kas izveido, un pēc tam citi palīdz to noturēt,” intervijā “LA” savu pozīciju izklāsta vēsturniece.

No savas puses es piebilstu vēl par kādu manuprāt svarīgu aspektu, ko Ineta Lipša nepiemin (acīmredzot ierobežotā formāta dēļ – tēma sarežģīta, zīmju skaits intervijā ierobežots).

Proti, ļaudis vienkārši nezināja, nespēja iedomāties alternatīvu "trešo ceļu". Viņi zināja tikai monarhiju un sabiedrības striktu sadalījumu dažādi priviliģētos slāņos. Izglītotākā daļa, protams, zināja parlamentāro monarhiju (Lielbritānija, Zviedrija u.c.) un oligarhisko republikānismu (Francija, ASV), taču cik nu tādu bija, kas pa pasauli tika ceļojuši? Saujiņa vācbaltiešu aristokrātijas un latviešu turīgās pilsonības, un vēl 1905. gada bēgļi revolucionāri, kas bija pārliecināti marksisti. Līdz ar to vienkāršā tauta lielā mērā aicinājumu pretoties lielinieciskumam uztvēra kā aicinājumu atgriezties pie impērijas laika kārtības, tikai uradņika vietā policists būs.

Lielā mērā to veicināja arī pati Pagaidu valdība (kuri arī bija vien cilvēki un necik izglītoti politikā), kas, piemēram, bruņotos spēkus sāka veidot, kā pati definēja, pēc "šķiriskā principa", proti, no turīgās pilsonības dēliem vienas vienības, no karaskolu absolventiem citas vienības, bet no plikadīdām strādniekiem, bezzemniekiem un sīkzemniekiem atsevišķas vienības. Atgriezties pie kārtības, kāda bija pirms 1917. gada nevēlējās neviens, bet daudzmaz skaidru nākotnes mērķu vīziju "tautas varai" (bet kāda tā būs realitātē, neviens nespēja iztēloties) deva tikai lielinieki. Tāpēc sākumā Pagaidu valdībai atbalsts "tautā" bija visnotaļ minimāls (par ko liecina visi avoti).

No otras puses, apbrīnoju tos clvēkus, kas pie tik bezperspektīva "rasklada" nemeta plinti krūmos, bet palika un darīja ko varēja, lai mēs būtu nevis kādas paplukušas lielimpērijas nomaļa province, bet suverēna valsts, ar saviem mīnusies, plusiem, tb normālu dzīvi, ko paši varam veidot.