Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
Janvāris 9., 2016 
09:02 am - Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss X
"Izbraukāju komandējumos, biju daudzās rūpnīcās, dzīvoju dažādās viesnīcās. Kas aizpildīja šīs viesnīcas, kurās vienmēr trūka vietu? Tūristi? Nē. Cilvēki, kas bija komandējumā. Visās lielās un mazās pilsētas bija pilnas ar cilvēkiem komandējumā. PSRS tikpat kā neviens nebrauca bez komandējuma nosūtījuma. Viesnīcu oficiālajā reģistrācijas anketā pat bija aile, kurā vajadzēja ierakstīt komandējuma apliecības numuru. Ailītes izgudrotājam pat nevarēja ienākt prātā doma, ka cilvēks, kurš mitinās viesnīcā, varētu arī nebūt valsts komandējumā. Kas veidoja komandēto vairākumu? "Izsitēji". Arī vārdiņš no padomju leksikas, ko tagad jau vairs reti kurš saprot tā īstajā nozīmē. "Izsitējs" bija cilvēks, kurš "izsita" izdalītos fondus. Tāpēc, ka plāns ir viens, bet dzīve – pavisam kas cits. Par maz bija panākt, ka Valsts plāna komiteja iedod papīrīti resursiem, šos resursus vajadzēja "izsist" no piegādātāja. Viss vija deficīts, jo plānveida ekonomikai deficīts ir imanents.
Piemērs. Jums vajag pēc plāna saražot 1000 ķerru. No Zadriščenskas rūpnīcas priekš tām jāpiegādā 1000 riteņu. Bet piegādā tikai 800. "Kā kaut kas tāds varēja notikt?" jautās Padomijā nedzīvojušais. Plāns taču bija likums! Likums. Bet, ja jums nepiegādā komplektējošās daļas, jūs neesat vainīgs par neizpildīto plānu: objektīvi pastākļi. Un tāpēc jūsu plānu izkoriģēs ar atpakaļejošu datumu, un jūs saņemsiet savu prēmiju par plāna izpildi vai pat pārpildīšanu. Bet riteņu rūpnīca arī atsauksies uz objektīviem apstākļiem – netika piegādāta gumija. Arī tai koriģēs plānu... PSRS, starp citu, tā bija vispārpieņemta prakse – plāna koriģēšana ar spoži pārpildītu samazinātu plānu, ar ceļojošo karogu un prēmiju pasniegšanu. Tādā veidā PSRS pārpildīja visus piecgades plānus...
1972. gadā avīze "Trud" rakstīja, ka Darasunskas kalnu aprīkojuma rūpnīca tautsaimniecībai nepiegādāja 186 iežu izkraušanas mašīnas, 23 pārkrāvējus utt., tāpēc, ka to pievīla piegādātāji: Usoļskas rūpnīca ieplānoto 850 lējumu tonnu vietā Darasunskai piegādāja tikai 409 tonnas. Un ne jau ļaunu gribēdami: droši vien arī viņus piekrāpa kādi piegādātāji. Šī krītošo domino kauliņu ķēde bija raksturīga visai PSRS ekonomikai. (..)
Kāpēc Ļvovas "Progresam" regulāri nepiegādāja hromu plānotajā apjomā?
Kāpēc Harcizskas cauruļu rūpnīca no ieplānotajām piegādēm saņēma tikai 80% tērauda?
Kāpēc Čeļabinskas vagonu remonta rūpnīca "norāva" elektrolokomotīvju remonta plānu? Tāpēc, ka rūpnīca "Azerkabeļ" nepiegādāja remontam nepieciešamo tērauda stiepli.
Kāpēc 1977. gadā "Ļeņingradskaja pravda" rakstīja, ka vietējā rūpnīca "Pņevmatika" strādā kā pa celmiem, apstādinot konveijeru līnijas vairākas reizes nedēļā? Tāpēc, ka starpnieki tai atsūtīja divreiz mazāk korpusa sagatavju un trīsreiz mazāk atlējumu.
Kāpēc uzņēmums "Luč" Ļeņingradā izgāza plānu? Tāpēc, ka 90 tonnu organiskā stikla vietā saņēma tikai 63 tonnas, 419 tonnu prespulvera vietā tikai 324 tonnas, 224 tonnu auksti velmētā tērauda plākšņu vietā tikai 126 tonnas. Tihvinas rūpnīca, kas ražo metālkonstrukcijas, 75 000 tonnu vietā saražoja tikai 21 000.
Viļņas rūpnīca "Neris" "norāva" zāles miltu agregātu piegādes plānu. Tāpēc, ka piegādātāji – Bijskas katlu rūpnīca un Ļeņingradas "Krasnij treugoļņik", – nepiegādāja komplektējošās detaļas.
Tā ir tikai maza daļa gadījumu, kas nokļuvuši padomju avīzēs. Bet tādi notika visās malās. Taču avīzēm vajadzēja rakstīt arī par ko citu, ne tikai par dažu rūpnīcu ražošanas problēmām.
Tā nu pa visu valsti braukāja "izsitēju" miriādes ar mērķi kaut ko "izsist". Deva kukuļus, sāka pazīšanos, centās iegūt uzticību... Vispār darīja visu, lai panāktu, ka piegādātājs novirza materiālus tieši pie viņiem. Un tā jau neefektīvā ekonomika kļuva vēl neefektīvāka, jo bija spiesta uzturēt papildus desmitus tūkstošu principā nevajadzīgu cilvēku, kuru vienīgais uzdevums bija ar nelikumīgām vai daļēji likumībām metodēm nodrošināt likumīgajās līgumsaistībās paredzētās piegādes. Pie tam viņiem vajadzēja "sarunāt" ne tikai ar pašu piegādātāju, lai tad dotu deficīto kabeli vai armatūru, bet arī ar dzelzceļu, lai tas sarunāto atved par spīti vagonu deficītam.
Deficīts rada deficīta psiholoģiju. Vienkāršs tādas psiholoģijas piemērs sadzīves līmenī. Manam paziņam (..) Kļimenko māja ir pārpildīta ar visādiem krāmiem – audumu atgriezumiem, veciem čemodāniem. "Vajag izmest", es šīm saku. "Ko jūs!", - atgaiņājās Kļimenko, - "Tas pieder mātei! (..) Bet ļaudis, kas piedzīvojuši padomju laikus, neko nekad neizmet." Un visu laiku neapzināti vēlas gatavot krājumus. Tāpēc, ka rīt var nebūt. Labāk, lai sapūst pie manis nekā, ja nu ievajagās, pietrūkst... Tāpēc PSRS uzņēmumi gatavoja krājumus. Vajag vai nevajag – grāba visu. Pēc tam importa iekārta, kas bija pirkta par valūtu, gadiem ilgi rūsēja zem klajas debess, skābi izlēja upē, dīzeļdegvielu – grāvī.
Kā noritēja krājumu sagatavošana, apraksta Jefimovs: "Sagādes daļa zvana uz cehu vai laboratoriju un prasa:
- Rakstiet pasūtījumu.
- Bet mēs taču nupat jau uzrakstījām.
- Tas bija par nākamo gadu, Bet tagad mēs gatavojam perspektīvo pārskatu valsts apgādei par to, ko mums vajadzēs pēc diviem un trim gadiem. Ienākat, iedosim katalogus, pēc kā pieprasīt.
- Kā es varu zināt, ko man vajadzēs pēc trīs gadiem? Arī ražojamā produkcija var mainīties, atjaunosies tehniskais aprīkojums un vēl daudz kas cits.
- Tad jūs nerakstīsiet pasūtījumu?
- Es vienkārši nezinu, ko pasūtīt.
- Nu tā ir jūsu darīšana. Tikai pēc tam nenākat pie mums ar lūgumiem, dodiet to un dodiet šo. Nebūsiet pasūtījis, varēsiet meklēt visur, tikai ne pie mums."
Protams, cehā un laboratorijā baidījās no šādas perspektīvas, paklausīgi atvēra katalogus un izvēlējās visu pēc kārtas, kas kaut cik saistījās ar nozari. Sagādes daļa savāca iesniegumus vienā pārskatā, nodeva galvenajai pārvaldei, un norādītajā datumā pasūtītās iekārtas (vai to liela daļa) ieradās tikpat nepielūdzami, kā komandora statuja pie dona Žuana. Drīz noliktavās nepietika telpu, neizsaiņotās kastes krājās rindās zem klajas debess. Cehu kaktos, administrācijas ēku gaiteņos, kabinetos aiz skapjiem krājās elektormotori, sūkņi, ierīces, termostati, reduktori, troses, abrazīvi un lēni novecoja, gaidot dabisko nāvi un norakstīšanu utilizācijā. (..)
Padomju "ekonomika" bija apbrīnojami paradoksāla. No vienas puses – mūžīgs deficīts. No otras – neticama, vienkārši fantastiska resursu izšķērdēšana."

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 267.-269. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4
This page was loaded Nov 18. 2024, 6:45 pm GMT.