2015. gads nu pagaisis. Šķiet, vēl pavisam nesen vecāki pirmo reizi ielēja arī man "pieaugušo" šampanieti, burtiski pirms pāris mēnešiem ar kamrādiem šāvām raķetes mileniumā, bet nu jau cipars tāds astronomisks. Taču neteikšu, ka tas mani ļoti uztrauc. Viss notiek tā kā tam jānotiek. Tā teikt, gudrība nāk ar gadiem, taču dažkārt gadi atnāk vieni. Un nekad nevari būt īsti drošs, kurš no variantiem darbojas, jo visa dzīve ir pagājusi, likvidējot vienu kļūdu sekas un kļūdoties citā ziņā. Pienācis laiks, kad ar sava vecuma ļaudīm praktiski nekontatēju. Visi interesantie mana vecuma ļaudis ir vai nu apmiruši, vai beidzot ar novēlošanos apprecējušies, vai emigrējuši. Protams, varu piedalīties sarunā, kā mazbērni aug, kādu diētu jāievēro, lai bez kantēšanas tiktu cauri durvju ailei, cik daudz varējis kāds iedzert jaunībā, pie kura daktera vislabāk prostatu pārbaudīt, taču tas nav tas aizraujošākais. Arī ar gudrīšiem nav īsti par ko runāt, jo savās šauri specifiskajās jomās šie ir pārāk dziļi, lai varētu būt līdzvērtīgs sarunas partneris, un arī par savu meklējumu finesēm nav īsti ko stāstīt, jo saprotu, ka pa lielam tas interesē tikai mani vienīgo, bet saviesīgo pļāpu par neko prasme atrofējusies. Tb pieļauju, viņiem ar mani varētu būt garlaicībi, jo nav tā dziļuma, tā smalkuma, kas ļautu Ozirisā sēdēt kā līdzīgam. Visinteresantāk ir ar razpizģajiem 35-40gadniekiem, kurus vēl kā "mūžīgos maģistrantus" interesē itin viss, kuri vēl nav iestiguši šaurās specializācijas rāmjos, tāpēc var triekt par daudz ko. Ar jaunākiem nav par ko runāt – tā cita pasaule, pat galaktika. Sievietes... Tās no dzīves svītrotas. Pirmkārt esmu laimīgi precējies (par šaubām uzreiz ar pannu atraušos, jo kurzemnieces ir aplam negantas). Otrkārt, sievietes pēc 40 interesē tikai kā draugi, bet draugu praktiski vairs nav iepriekš minēto iemeslu dēļ. Savukārt sievietes, kas jaunākas, es vairs interesēju tikai kā sarunu biedrs, un arī tur nekas nesanāk iepriekš minēto iemeslu dēļ. Tāda ir skarbā dzīves proza, kas neatvairāmo salōnu lauvu pārvērš par slinku mājas sesku. Un nu jau tas vecums, kad automātiski piebremzē baudu rata ātrumu. Alkohola patēriņš nu samazināts līdz tādam minimumam, par kādu vēl pirms gadiem 10 mans tā laika "es" kristu panikā un secinātu, ka nav vērts dzīvot: šķidrumu nu dozēju kā aptiekā, un lietoju tikai homeopātiski atslābuma palielināšanai, vakarā skatoties TV kādu kriminālseriālu, nevis kā stimulu vētrainai nakts uzdzīvei. Laiki, kad tika dancāts līdz rītam, izmesta villa ar "nāc ārā parunāt" kandidātiem, un ieturētas paģiru brokastiņas "Lauvas namā", aiz kalniem. Vecums. No otras puses, tas viss ir nieki, jo liela daļa ienaidnieku, diemžēl arī liela daļa draugu, līdz šai stadijai tā arī nenovilka... Un kas dīvaini, jūtos ar dzīvi trakoti apmierināts. Pateicoties sievukam (pārējiem tā pa lielam bija nospļauties, kas normāli), izdevās izrauties no Kaulainās nagiem un nu ar veselību viss kārtībā (bet tas ir ļoti svarīgi, jo manuprāt organisma fiziskais stāvoklis ļoti ietekmē garīgo un emocionālo). Esmu atmetis konvulsīvos mēģinājumus sasniegt apkārtējo atzinību plakātu mākslā vai vēstures zinātnē – kam lemts rāpot, tam nav lemts lidot, toties rāpot viņš var žiperīgi un kurp vien vēlas. Pats sevi pozicionēju līdzīgu Brodskim (pieticība ir mana otrā būtība): neviena monogrāfija nav sarakstīta, akadēmisku publikāciju nav, toties neesmu tas sliktākais, ar kuru maniem nedaudzajiem draudziņiem papļāpāt pie konjaka glāzes. Vairs nekrītu izmisumā, ka slavens neesmu, kļūt par Izglītības ministru neviens nepiedāvā, bet Tīrups neaicina kopā Jāņus svinēt, ka pensijas nebūs un iekrāt vecumdienām jau par vēlu. Ļaunais kapitālists pagājušajā ziemā atlaida no darba (te nu paldies vienam smukam prezidenta amata kandidātam), tāpēc oficiāli esmu bezdarbnieks, bet realitātē rosos kā turks, taisot datorgrafikas darbiņus, iekarojot nišu tirgū. Ar sievuku piereģistrējām savu SIA DBx (skat. feisītī), kas nodarbojas ar juridisko un datorgrafikas pakalpojumu sniegšanu. Burāšanu kā hobiju esmu atmetis, toties jūrjas trūkumu kompensē darbs brīvos brīžos pie vēstures terminu enciklopēdijas vidusskolēniem. Sasniegumu gaidas esmu pārlicis uz bērniem, ar kuriem lepojos, un nu varu vecišķi tramdīt dēlu ar jautājumiem, kādas sekmes, panākumi sportā, kur tad studēs, un dzīt mazo meitēnu uz visiem iespējamajiem pulciņiem. Interesējos par visu pa druskai, un tas pašu sajūsmina, jo visinteresantākais nu šķiet uzdot jautājumus un vairs nekaunēties no paša dumības. Tb pieņemu dzīvi kāda tā ir un pieticīgi priecājos par to, kas ir, neļaunojoties par to, kā nav.
Jāsecina, ka iepriekšējais gads emocionāli bijis tas labākais un omulīgākais manā mūžā, un ir naiva cerība, ka tas tā turpināsies.

"(..) celtniecības objektā tika pildīts elektroenerģijas patēriņa ceturkšņa plāns: "Bez kādas vajadzības ieslēdzām diennakts režīmā visus sūkņus un kompresorus, cik vien bija. Sacēlās drausmīgs troksnis. Pēkšņi objektā ieradās "Mosenergo" rajona pārstāvis. Brigādes vadītājs ārkārtīgi samulsa, bet pamanīja, ka arī viesis bija apjucis. Izrādījās, ka arī viņa kantoris lauza galvu, kā izpildīt plānu par eektroenerģijas piegādi patērētājiem. Vai celtniecības objekts varētu no viņiem paņemts vairāk kilovatstundu par atlikušajām dienām? Iepriecinātais brigadieris pavēlēja ieslēgt papildus sūkņiem un kompresoriem arī visus prožektorus, un to spožajos staros tukšgaitā strādājošu mašīnu rēkoņas pavadībā abas organizācijas varēja godam izpildīt plānu un saņemt aprēķinātās prēmijas."
Jaunie primitīvi izlīdzinošā taisnīguma mīlētāji, kuri sapņo par padomju lielvalsti, var teikt: "Bet plānu nevajag mērīt ar naudu un tēriņiem. Vajag pēc reāli padarītā! Buldozers izraka bedri - lūk, jums darba rezultāts."
Kādi gudrinieki! Tādus tikai pielaist pie Valsts plāna... Bet Valsts plāna komitejā nesēdēja muļķi. Pieredzējuši ekonomisti godīgi pūlējās izspiest no plānveida ekonomikas visu, ko tā spēja dot. Un nekas nesanāca. Ievadīja, pieņemsim, plāna aprēķinus nevis pēc patērētajiem vai iegūtajiem virtuālajiem rubļiem, ņemot vērā nevis uz papīra pārskaitītos virtuālos rubļus, bet gan pabeigtos celtniecības posmus. Un kas sanāca? Domājat, kļuva labāk?
Celtnieki taču arī nav muļķi. Līdzko ieviesa šādu sistēmu, viņi sāka veikt tikai vidārgākos darbus: rakt bedres, montēt nulles ciklā betona blokus... Bet sīkumus, ar ko daudz jānonemas - ieliet grīdas, ievilkt komunikācijas, - atstāja nākotnei. Uz "pēc tam". Tādējādi visā valstī izvērsās tā sauktā ieilgusī celtniecība - tūkstoši sāktu un pamestu objektu. Pamats un sienas bez jumta - šādi gruveši greznoja (un līdz šim brīdim grezno!) pilsētas un ciemus vienā sestdaļā pasaules. (..)
Bet varēja taču izdomāt labāku plānu un to visu ņemt vērā, iebildīs jaunie ļaudis, kas nav ostījuši padomju kājautus.
Arī to esam izmēģinājuši. Izdomāja gatavo objektu nodošanas plānu. Nu tad celtniecības trests sastādīja simts objektu gada plānu pa ceturkšņiem. Pirmais ceturksnis - 10 objekti, otrais - 10 objekti, trešais - 10 objekti, ceturtais - 70 objekti. Skaidrs, ka ceturto plānu neizpildīs. Bet kā spriež trests? Ja jau lemts neizpildīt plānu, darīsim to reizi gadā, tad arī bez prēmijām paliksim tikai reizi gadā, nevis četras."

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 248.-249. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4