Pēc kaujas pie piramīdām, kavalērijas ģenerālis Luijs Šarls Antuāns Dezē (Louis Charles Antoine Desaix; 1768-1800) ar 2200 jātniekiem devās vajāt mamelukus uz dienvidiem. Esot Džirdžā, viņš padzirdēja, ka netālu no pilsētas dzīvojot kāds dervišs, gandrīz vai svētais, dižs prāts. Būdams tipisks sava laika aristokrāts - atvērts visam interesantajam pasaulē un jaunām zināšanām, liels gudrības cienītājs, - ģenerālis lika atvest gudro, lai ar to aprunātos. Saticis, ar tulka palīdzību uzrunāja:
- Ak, cienījamais sirmgalvi, esmu franču karavadonis, ieradies te nest Ēģiptes tautai brīvību un taisnīgumu.
- Es zināju ka jūs ieradīsities.
- Kā gan?!
- Saules aptumsums to pavēstīja.
- Kā gan saules aptumsums var ko pavēstīt?
- Erceņģelis Gabriels ar saviem spārniem aizsedza sauli, vēstot, ka nāk juku un karu laiki.
- Cienītais, te nu tu kļūdies. Saule iegrimst tumsā pavisam citu iemeslu dēļ. Raugi, te es uzzīmēšu Zemi, te Sauli, un te Mēnesi, un lūk, mainoties to atrašanās vietai, Mēness... - Ko viņš tur murmulē, Dezē uzvaicāja tulkam.
- Mans ģenerāli, viņš stāsta, ka tas viss esot muļķības, Saule satumst tāpēc, ka erceņģelis...
- Viņš taču ir fanātiķis! - vīlies izsaucās Dezē, - bet ar tādiem dialogs nav iespējams! Trieciet to dvieļgalvu ratā.