Iestājās vasara, visapkārt Kurzemē kļuva klusāk. Avīžu nebija, bija jāorientējas uz baumām, un tās bieži līdz mūsu ausīm atnesa negaisa draudus: smagās cīņas un sakāve pie Cēsīm, angļu karakuģu iespējamā ierašanās, nestabilitāte Antantes samudžinātās politiskās situācijas dēļ, Rīgas atstāšana.

Laiku pa laikam aizsargkrāsas cīnītāji atkal apdzīvoja mūsu pilsētiņu (Tukumu), taču pelēcīgais šķita atņēmis spožumu mirdzošajam landesvēra gaiši zilajam.

Atkal Engelharta jātnieki bija apmetušies mūsu dzīvoklī. Viņu vadonis, tēvocis Vilja no Šēnheidas, nolasīja priekšā dažas lappuses no piezīmēm, kuras viņa dēls Eižens bija pierakstījis par līdzšinējiem kara notikumiem un apkopojis grāmatā "Jājiens uz Rīgu". Gabals vēstures: drosme, cerība, pārdrošība un nobeigumā vajadzība atrast sevi svešas varas diktētajā bezcerībā.

Kādā gaišā maija naktī mēs ar māsu sēdējām pie loga un šuvām gaiši zili baltus karodziņus mūsu Engelharta jātniekiem. Katram no trīs vadiem un vezumniekiem, un vienu - štāba raitnieku virsniekiem. Šiem vimpeļiem, piestiprinātiem pie Džūkstes kaujā iegūtajiem krievu metāla cauruļu šķēpiem, bija jāplīvo priekšā kavalērijas nodaļai viņu jājienā uz Rīgu, kam bija jānotiek pēc dienas.

Baltijas landesvēram pašam sava karoga nebija, taču tas izraudzījās par savu krāsu zili balto, aizņemoties to no zili zaļi baltās Kurzemes dzimtenes krāsas, kas bija arī korporācijas "Curonia" krāsa.

Tas notika jau pirms trim mēnešiem. Tagad cilvēki vairs nedomāja ne par uzvarām bagātu uzbrukumu, ne par gavilējošo iekarošanu.

Tanti Mariju Engelhartu, tēvoča Viljas sievu, latviešu lielinieki kopā ar daudziem citiem ķīlniekiem no cietuma bija aizveduši uz Maskavu. Šī ziņa manu tēvoci pie uzvarām vainagotās ieiešanas Rīgā bija ķērusi ļoti smagi. Nesalauzta tomēr bija palikusi bezbailība, kas, par spīti draudiem visapkārt, jūnija sākumā viņam lika iet triecienā sava jātnieku pulka priekšgalā dziļi Vidzemes iekšienē, 150 kilometrus aiz frontes līnijas.

Galvenais landesvēra virspavēlnieks majors Flečers daudzsološo pasākumu bija atzinis par labu. Lai arī trūka droša izlūkošanas dienesta un nebija zināms patiesais tautas noskaņojums visapkārt. Gandrīz nemas nebija saprotams, vai šajos novados dzīvojošie latvieši un igauņi kļūs draugi vai ienaidnieki, tomēr ikviens cerēja viņos atrast ja ne ieroču, tad katrā ziņā domu biedrus.

Tēvocis Vilja Engelharts lasīja mums priekšā par šī dēkainā pasākuma norisi, kas bija piestrāvots tiklab ar bezbailīgu cīņas garu, kā traģiku.

( Engelharta_jātnieki )