Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
Maijs 10., 2015 
08:50 am - latviešu strēlnieki
Kāpēc lielākā daļa strēlnieku, izjūkot armijai, nevis muka mājup, bet saglabāja vienības un atkāpās uz Iekškrieviju? Viena lieta ir etniski saliedēta grupa svešā zemē (aber tam zemnieku/strādnieku puisim, kura mūža lielākais ceļojums ir bijis no Grīziņkalna uz Majoriem aliņu iedzert, vai no sava pagasta aizbraukt uz kaimiņu pagasta gadatirgu, viss, kas no mājām pārsimt km, bija terra incognita) – spiesti kā Anabāzes hellēņi turēties kopā par spīti visam. Bet nupat, kūpinot rīta cigu, iešāvās prātā vēl viena doma: bet kas viņus gaidīja tajās mājās, lai spiestu dezertēt?
Saimniekdēlus gaidīja vecāku saimniecība, arī korporeļi un ģimnāzisti, kas nāca no turīgajām kārtām – mājās gaidīja labāka dzīve (kāda tā bija okupācijas apstākļos, to neviens prognozēt nespēja) un tie visi dezertēja (~12 000). Vispārējā haosa apstākļos atgriešanās nebija neiespējama - daudzi atgriezās bez īpašām problēmām. Bet citi palika. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka lielais vairums strēlnieku bija kalpi un rūpnīcu melnstrādnieki, t.i. labi zināja, ka mājās viņus atkal gaida tikai 12h ikdienas sūrs darbs par minimālo atalgojumu mūža garumā (pie tam lielākā daļa rūpnīcu bija evakuētas - tb kamēr atjaunosies, tikmēr bezdarbs bez kādiem tur mūsdienīgiem pabalstiem)? Bet armijā par tevi gādāja (vēl visas noliktavas nebija tukšas), apģērba, pabaroja, tev bija ierocis un absolūta brīvība un vara ārpus reglamentā noteiktā, pie tam pats regaments aizgāja ratā. Tb paliekot dienestā, neko nezaudēja, bet ieguva vairāk.
Kaut kā tā. Jāpadomā par šo.
This page was loaded Nov 18. 2024, 8:27 pm GMT.